Viņa bija nedaudz vecāka par viņu, bet tomēr jauka. Viņas ķermenī mita jauka dvēsele. Viņi mēdza pastaigāties divatā. Runāt par visu. Tikai viens sīkus puisi darīja traku. Viņš to mīlēja, bet viņai patika naktīs lidot. Viņš mocījās, ja aiz loga palika tumšs. Viņš negulēja. Naktīs cieši aizvēra logu. Viņš raudāja. Dzēra virtuvē rūgtu tēju tajā momentā, kad viņa lidoja apkārt. Pēc tam no rītiem viņa zvērēja, ka tas nav ta kā izskatās, ka tā bija pēdējā reize. Viņš piedeva. Bet naktī, kad aiz loga ir tumšs viņa atkal par spīti visam aizlidoja. Viņš tai dāvināja rozes, dažādas citādas mantas. Veltīja viņai dzejoļus un citas rindas. Viņš ķērās pie jebkāda pavediena kā pēdējais muļķis. Viņš baidījās, ka kādu nakti, kad pie debesīm būs pilns mēness, viņa aizmiršis ceļu mājup. Un kādu nakti notika tieši tā.. Un daudzas dienas viņš neēda, negulēja. Sēdēja pie loga un skatījās debesīs. Gāja to satikt uz loga balokona un loga malas. Tad kādā momentā viņš mēģināja lidot kā viņa… Bet lidoja nevis augšup bet lejā….
