Visi ieraksti kategorijā "Tehnoloģijas"

8. oktobris, 2011

Ventspils mēra izteikumi sāk radīt tālejošākas sekas

12.oktobrī Rīgā notiks preses konference, kurā, pēc Lemberga vārdiem, “prezentēsim, kā mēs plānojam tālāk attīstīt Ventspili un tai skaitā realizēt tādu konceptu, ko mums bieži pārmet, ka mēs esam kā valsts valstī”.”Eiropa un pasaule ir Grieķijas defolta gaidās, līdz ar to zem liela jautājuma ir, vai eiro kā valūta pastāvēs vai arī Eiropas Savienības dalībvalstis atgriezīsies pie nacionālajām valūtām. Lats ir piesiets eiro. Līdz ar to, kas notiek ar eiro, tas notiek ar latu. Ņemot vērā šo situāciju, mēs >Ventspilī ieviešam savu norēķinu valūtu – ventus,” informēja Ventspils mērs.”Pienācis tāds brīdis, ka mēs atvērsim daudzās valstīs Ventspils sūtniecības, jo jārealizē aktīva ārējā politika, un es ceru, ka mūs atzīs visas pasaules demokrātiskā cilvēce. Preses konferencē, protams, runāsim arī par mūsu iespējām tikt uzņemtiem Apvienoto Nāciju Organizācijā un tamlīdzīgas lietas, tāpēc visi laipni lūgti piedalīties,” ar smaidu piebilda Lembergs.”Es, protams, saprotu, ka būs daudz pārmetumu, bet mēs neredzam citu variantu. Mēs visi esam ļoti vīlušies vēlēšanu rezultātos un īpaši tajā politiķu liekulībā, neizlēmībā, mantkārībā un amatu kārībā, kas tagad notiek. Nu, nav mums cita varianta. Jautājums ir, protams, par parlamenta vēlēšanām Ventspilī un tamlīdzīgām lietām, bet par to visu vairāk – preses konferencē,” piebilda Lembergs. Savukārt Latvijas Banka norādījusi, ka preču un pakalpojumu maiņas procesi Latvijā nav aizliegti un to laikā var mainīties ar “ventu” un kaut vai konfekšu “Gotiņa” papīriņiem.
Zatlera reformu partija (ZRP) uzskata, ka Ventspils mēra Aivara Lemberga (“Latvijai un Ventspilij”) paziņojums par ieceri Ventspilī ieviest savu norēķinu valūtu “ventu” ir antikonstitucionāls, un informēs par to Drošības policiju. Krimināllikuma 83.pantā ir nostiprināta atbildība par noziegumu – aicinājumu graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību. “Vienotības” politiķis Kārlis Šadurskis atzinis – ja kāda publiski atvasināta persona šādi rīkojas, tad juristiem jāizvērtē, vai nav pārkāpta mūsu valsts teritoriālā un politiskā integritāte, un pēc tam atbilstoši jārīkojas. Savukārt Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis neko daudz nevēlējās komentēt Lemberga izteikumus, vien atzina, ka Ventspils mēram esot ļoti laba humora izjūta un, cik nopietni domāti šie izteikumi, jāprasa pašam Lembergam.

7. oktobris, 2011

Nacionālajā teātrī top multimediāls projekts Nebeidzams gabaliņš dzīves

Multimediālais projekts Nebeidzams gabaliņš dzīves piedāvās ieklausīties dziesmās, kas dzīvo un dzīvos cauri gadsimtiem un iegūst arvien jaunu elpu un telpu – skanējumā, nozīmē un arī asociācijās. Tie ir stāsti, kas izdzīvoti un izjusti, un vēl joprojām dzīvo katrā no mums.Nebeidzams gabaliņš dzīves ir dziedātājas un koklētājas Birutas Ozoliņas un dīdžeja Monsta īpašā koncerta programma, kurā tautasdziesmu melodijas ir ieskautas atmosfēriskās mūzikas skaņu spēlēs un papildinātas ar B. Ozoliņas stāstiem no dzīves. Šī stāstu programma ļaus katram pašam ceļot savā stāstu, atmiņu, vēlmju un asociāciju lādē par savu dzīvi. Koncertā Dia studio īpaši veidotais video ieskaus klausītājus un ļaus sajust vasaras brīvību.

Multimediālā projekta koncerti notiks 14. un 15. oktobrī plkst. 19.30 Latvijas Nacionālā teātra O!Kartes Jaunajā zālē. Biļetes var iegādāties teātra kasē, Biļešu paradīzes kasēs un internetā www.bilesuparadize.lv.

[youtube https://www.youtube.com/watch?v=FWkNoiCrZDQ&w=480&h=360]
7. oktobris, 2011

Stīva Džobsa leģendārā uzruna Stenfordā

Pirmais stāsts ir par punktu savienošanu.

Es izstājos no Rīda koledžas pēc pirmajiem sešiem mēnešiem, taču tad turpat paliku vēl 18 mēnešus pirms patiešām aizgāju. Kāpēc es izstājos?

Tas sākās jau pirms biju dzimis. Mana bioloģiskā māte bija jauna, neprecēta studente koledžas pēdējos gados, un viņa izlēma mani nodot adopcijai. Viņa bija pārliecināta, ka mani jāadoptē tieši koledžu beigušajiem, tāpēc viss tika nokārtots, lai dzimšanas brīdī mani adoptētu advokāts un viņa sieva. Bez tam, kad piedzimu, viņi pēdējā mirklī izlēma, ka patiesībā grib meitenīti. Tāpēc mani vecāki, kuri bija adopcijas gaidīšanas sarakstā, nakts vidū saņēma zvanu: “Mums negaidīti uzradies mazulis, vai jūs viņu gribat?” Viņi teica: “Protams.” Mana māte vēlāk atklāja, ka mana bioloģiskā mamma nekad nav beigusi koledžu, un ka mans tēvs nekad nav absolvējis vidusskolu.

Pamest koledžu – labākais lēmums

Un 17 gadus vēlāk es tomēr devos uz koledžu. Taču es naivi izvēlējos koledžu, kas bija gandrīz tikpat dārga kā Stenforda, un visa manu “darba šķiras” vecāku ietaupījumi tika iztērēti koledžas maksai. Pēc sešiem mēnešiem, es tajā nespēju saskatīt vērtību. Man nebija ne jausmas, ko vēlos darīt ar savu dzīvi, un ne jausmas par to, kā tieši to saprast man palīdzēs koledža. Un te nu es biju, tērējot visu savu vecāku naudu, ko viņi taupījuši visu dzīvi. Es nolēmu izstāties un paļauties, ka viss nokārtosies gluži labi. Tolaik bija diezgan bailīgi, bet, tagad atskatoties, tas bija viens no labākajiem lēmumiem, ko esmu pieņēmis. Tajā mirklī, kad izstājos, es varēju pārtraukt apmeklēt nepieciešamās nodarbības, kas mani neinteresēja, un apmeklēt tās, kas šķita man interesantas.

Ne jau viss bija tik romantiski. Man nebija savas studenta istabas, tāpēc es nakšņoju draugu istabās uz grīdas.

Es nodevu kolas pudeles par 5 centiem, lai nopirktu ēdienu.
Un reizi nedēļā svētdienu vakaros devos septiņu jūdžu gājienā, lai vismaz reizi nedēļā dabūtu kārtīgu maltīti “Hare Krishna” dievnamā.

Es biju sajūsmā. Un daudz kas no tā, kam uzdūros, sekojot savai ziņkārībai un intuīcijai, vēlāk izrādījās nenovērtējami ieguvumi.

Ļaujiet man dot jums vienu piemēru: Rīda koledža tolaik piedāvāja, iespējams, labākās kaligrāfijas nodarbības visā valstī. Studentu pilsētiņā katrs plakāts, katrs uzraksts uz atvilktnes bija skaistā rokrakstā. Tā kā biju izstājies, un man nebija jāapmeklē parastās nodarbības, es nolēmu apmeklēt kaligrāfijas nodarbības. Es iemācījos par serif un san serif burtveidoliem, par mainīgajiem attālumiem starp dažādu burtu kombinācijām, par to, kas izcilu rakstību padara par izcilu. Tā bija skaista, vēsturiska, mākslinieciski izsmalcināta, kādu zinātne nespēj notvert, man tas šķita fascinējoši.

Māja un garāža, kurā divi Stīvi – Džobss un Vozņaks – 1976.gadā dibināja Apple ComputerMāja un garāža, kurā divi Stīvi – Džobss un Vozņaks – 1976.gadā dibināja Apple Computer. Foto: AP/Scanpix

Atrod pielietojumu nejauši gūtām zināšanām

Nebija pat cerību, ka kaut kam no tā manā dzīvē būs praktisks pielietojums. Taču desmit gadus vēlāk, kad projektējām pirmo “Macintosh” datoru, tās visas zināšanas pie manis atgriezās. Un mēs to visu iestrādājām “Mac”. Tas bija pirmais dators ar skaistu rakstību. Ja es tolaik koledžā nebūtu apmeklējis tās nodarbības, “Mac” nekad nebūtu daudzveidīgie burtveidoli vai fonti ar proporcionālām atstarpēm. Un tā kā “Windows” tikai “nokopēja” “Mac”, ir ticami, ka nevienam personālajam datoram tādu nebūtu. Ja es nebūtu izstājies, man nebūtu bijusi iespēja apmeklēt kaligrāfijas nodarbības, un personālajiem datoriem, iespējams, nebūtu tādu brīnišķīgu burtveidolu, kādi tiem ir. Protams, šos punktus savienot, skatoties nākotnē, vēl koledžas laikā nebija iespējams. Taču, atskatoties uz to brīdi, 10 gadus vēlāk viss bija ļoti, ļoti skaidri.

Jūs nevarat savienot punktus, skatoties nākotnē; tos jūs varat prātā savienot, vienīgi atskatoties pagātnē. Tāpēc jums man jāuzticas, ka jūsu dzīves punkti kaut kā nākotnē savienosies.

Jums kaut kam ir jātic – savai nojautai, liktenim, dzīvei, karmai, vienalga kam. Šī pieeja mani nekad nav pievīlusi, un tā izmainījusi manu dzīvi pilnībā.

Mans otrs stāsts ir par mīlestību un zaudējumu.

Man paveicās – es atradu to, ko mīlu darīt, jau agri savā dzīvē. Vozs (Stīvs Vozņaks) un es sākām “Apple” savu vecāku garāžā, kad man bija 20. Mēs sūri strādājām, un

10 gadu laikā “Apple” no mums diviem garāžā izaudzis par divus miljardus vērtu kompāniju ar 4000 darbinieku.
Mēs tikko bijām laiduši klajā savu lieliskāko izstrādājumu “Macintosh”, kad man apritēja 30 gadi. Un tad mani atlaida. Kā vari tikt atlaist no kompānijas, ko pats esi radījis? Nu, “Apple” augot, mēs pieņēmām darbā kādu, kurš, kā uzskatīju, bija ļoti talantīgs, lai kopā ar mani vadītu kompāniju, un pirmo gadu viss noritēja labi. Taču tad mūsu vīzijas par nākotni sāka atšķirties un galu galā mēs gājām dažādus ceļus. Kompānijas padome nostājās viņa pusē. Tā nu 30 gadu vecumā es biju atlaists. Un atlaists ļoti publiski. Bija zudis tas, kas bija visas manas pieauguša cilvēka dzīves galvenais punkts, un tas bija postoši.

Dažus mēnešus es tiešām nezināju, ko darīt. Man bija sajūta, ka esmu pievīlis visu līdzšinējo uzņēmēju paaudzi – ka esmu nometis stafetes nūjiņu brīdī, kad man to padeva. Es tikos ar Deividu Pakardu un Bobu Noisu un mēģināju atvainoties par to, ka visu salaidu tādā grīstē. Tā bija ļoti publiska izgāšanās. Un es pat apsvēru domu no ielejas bēgt.

Taču kaut kas lēni sāka man ataust – es joprojām mīlēju to, ko darīju. Notikumu pavērsiens “Apple” to nebija mainījis ne par matu.
Mani noraidīja, taču es joprojām biju iemīlējies. Un es nolēmu sākt no gala.

Es to toreiz neredzēju, bet izrādījās, ka atlaišana no “Apple” bija labākā lieta, kas ar mani notikusi. Panākumu sniegto smaguma sajūtu nomainīja vieglums atkal būt iesācējam, mazāk pārliecinātam par visu. Tas mani atbrīvoja ieiešanai vienā no manas dzīves visradošākajiem periodiem.

Nākamo piecu gadu laikā es radījumu kompāniju “NeXT”, vēl vienu kompāniju “Pixar” un iemīlējos apbrīnojamā sievietē, kura kļūs par manu sievu. “Pixar” radīja pasaulē pirmo datoranimācijas filmiņu “Rotaļlietu stāsts” (Toy Story), un patlaban ir viena no veiksmīgākajām animācijas studijām pasaulē. Apbrīnojamā notikumu pavērsienā “Apple” iegādājās “Next”, un es “Apple” atgriezos, un “NeXT”radītās tehnoloģijas ir “Apple” pašreizējās renesanses pamats. Un Lorēnai un man kopā ir brīnišķīga ģimene.

Esmu diezgan pārliecināts, ka nekas no šī nebūtu noticis, ja mani no “Apple” neatlaistu. Tās bija ļoti briesmīgi garšojošas zāles, bet laikam pacientam tās bija vajadzīgas.
Dažreiz dzīve jums pa galvu belž ar ķieģeli. Nezaudējiet ticību. Esmu pārliecināts, ka vienīgā lieta, kas mani virzīja uz priekšu bija tas, ka mīlēju, ko daru. Jums jāatrod tas, ko jūs mīlat. Un tas ir patiesi gan attiecībā uz darbu, gan mīļākajiem. Jūsu darbs piepildīs lielu jūsu dzīves daļu, un lai jūs būtu patiesi apmierināts, jums jādara darbs, kuru uzskatāt par lielisku. Un vienīgais veids, kā darīt lielisku darbu, ir mīlēt to, ko darāt. Ja to vēl neesat atraduši, turpināt meklēt. Nesamierinieties. Gluži kā visās lietās, kam darīšana ar sirdi, jūs vienkārši zināsiet, kad būsiet atraduši īsto. Un gluži kā jebkurās lieliskās attiecībās, gadiem ejot, tas kļūst arvien labāk un labāk. Tāpēc meklējiet, līdz atrodat. Nesamierinieties.

Trešais mans stāsts ir par nāvi.

Kad man bija 17, es izlasīju citātu, kas skan apmēram šādi: “Ja katru dienu dzīvojat tā, it kā tā būtu jūsu pēdējā, kādu dienu jums pavisam noteikti būs taisnība.” Tas uz mani atstāja lielu iespaidu, un kopš tā laika pēdējos 33 gadus katru rītu esmu ieskatījies spogulī un pats sev jautājis:

“Ja šodien būtu pēdējā manas dzīves diena, vai es gribētu darīt to, ko šodien grasos darīt?” Un kad vien atbilde bijusi “nē” vairākas dienas pēc kārtas, es zināju, ka man kaut kas ir jāmaina.

Atcerēšanās, ka drīz būšu miris, ir vissvarīgākais instruments, ko esmu atklājis, lai dzīvē palīdzētu izdarīt lielās izvēles. Jo gandrīz viss – visas ārējās gaidas, viss lepnums, viss kauns vai neveiksme – kļūst nesvarīgs nāves priekšā, paliek tikai tas, kas patiesi ir svarīgs. Atcerēšanās, ka mirsiet, ir labākais veids, kā izvairīties no lamatām tādai domāšanai, ka man ir kaut kas ko zaudēt. Jūs jau esat kaili. Nav nekāda pamata nesekot savai sirdij.
Reklāma

Aptuveni pirms gada, man atklāja vēzi. Man 7:30 veica pārbaudi, un tā skaidri uzrādīja audzēju aizkuņģa dziedzerī. Es pat nezināju, kas tas aizkuņģa dziedzeris ir. Ārsti man teica, ka tas gandrīz noteikti ir tāds vēža veids, kas nav ārstējams, tāpēc man nevajadzētu gaidīt, ka nodzīvošu ilgāk par trīs līdz sešiem mēnešiem. Mans ārsts man ieteica doties mājās un sakārtot savas lietas, kas ārstu valodā nozīmē sagatavoties miršanai. Tas nozīmē mēģināt pateikt jūsu bērniem dažos mēnešos visu, kā pateikšanai domājāt, ka jums vēl ir nākamie 10 gadi. Tas nozīmē teikt ardievas.

Ar šo diagnozi nodzīvoju visu dienu. Vēlāk vakarā man veica biopsiju, kuras laikā man caur muti vēderā ievadīja endoskopu, iedūra ar adatu aizkuņģa dziedzerī un paņēma dažas audzēja šūnas. Es biju sazāļots, taču mana sieva, kura tur bija, teica, ka ārsti, mikroskopā šūnas ieraugot, sākuši raudāt, jo tas izrādījās ļoti retas formas aizkuņģa dziedzera vēzis, kuru var ārstēt ar operāciju. Man veica operāciju, un tagad man viss ir labi.

Tas man bija tuvākais brīdis nāvei, un es ceru, ka tuvāko dažu desmitgažu laikā tas neatkārtosies. Esot to pārdzīvojušam, es tagad varu jums teikt ar nedaudz lielāku pārliecību, ka nāve bija noderīgs un īsti intelektuāls jēdziens:

Neviens nevēlas mirt. Pat cilvēki, kuri grib doties uz debesīm, negrib nomirt, lai tur nonāktu.
Un tomēr nāve ir ceļa mērķis, kas mums visiem kopīgs. Neviens no tās nekad nav izbēdzis. Un tas ir arī tā, kā tam būtu jābūt, jo ticams, ka nāve ir viens no vislabākajiem izgudrojumiem dzīvē. Tas ir līdzeklis, lai mainītu dzīvi. Tas novāc no ceļa visu veco, lai radītu vietu jaunajam. Tieši tagad tas jaunais esat jūs, bet kādu dienu, ne pārāk tālā nākotnē jūs pakāpeniski kļūsiet veci un tiksiet aizstāti. Atvainojiet par dramatismu, taču tā ir patiesība.

Jūsu laiks ir ierobežots, tāpēc neizniekojiet to, dzīvojot kāda cita dzīvi. Neesiet iesprostoti dogmās – dzīvojot tā, kā citi cilvēki domā. Neļaujiet citu viedokļu troksnim pārmākt jūsu pašu iekšējo balsi. Un vissvarīgākais, saņemiet drosmi sekot savai sirdij un intuīcijai. Tās kaut kā jau zina to, par ko jūs tiešām vēlaties kļūt. Viss pārējais ir otršķirīgs.

Kad biju jauns, “The Whole Earth Catalog” bija lieliska publikācija, kura manai paaudzei bijusi gluži kā Bībele. To uzrakstījis kāds cilvēks vārdā Stjuarts Brends, un ar savu poētisko pieskārienu viņš to gluži vai atdzīvināja. Bija sešdesmito gadu beigas, vēl pirms personālajiem datoriem un datorizdevniecībām, tāpēc tas bija radīts ar rakstāmmašīnu, šķērēm un “Polaroid” kamerām. Tas bija kaut kas līdzīgs “Google” papīra formātā, 35 gadus pirms “Google” vispār radās: tas bija ideālistisks, pārpilns jauku instrumentu un lielisku viedokļu.

Stjuarts un viņa komanda izdeva vairākus “The Whole Earth Catalog” izdevumus, un kad tas bija veicis savu ciklu, viņi to izdeva pēdējo reizi. Bija septiņdesmito gadu vidus, un es biju aptuveni jūsu vecumā. Uz pēdējā izdevuma pēdējā vāka bija fotogrāfija, kurā redzams lauku ceļš rīta agrumā, tāds, kādu jūs varētu uziet, kādā pārgājienā, ja būtu kārs uz piedzīvojumiem. Zem bildes bija vārdi: “Palieciet izsalkuši. Palieciet muļķīgi.” Tā bija viņu atvadu ziņa, pārtraucot darbu.

Palieciet izsalkuši. Palieciet muļķīgi. Es sev to vienmēr esmu vēlējies. Un tagad, kad sākat savu dzīvi, es jums novēlu to pašu.

6. oktobris, 2011

Publicētā fotoradaru karte tomēr ir lietošanai derīga

Pirms dažām dienām publicēju stacionāro fotradaru karti, kas dienu vēlāk tika atzīta par nederīgu un nepareizu. Taču šodien Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš ir atzinis, ka tā ir 95% pareiza.

Zivtiņš atzina, ka nesen internetā ceļojošā radaru karte ir ļoti līdzīga tai, kāda tā būs īstenībā. Taisnība ir ap 95%. Jaunā karte nebūs nekāds noslēpums, iespējams, tā būs pieejama Valsts policijas mājas lapā internetā. To varēs uzstādīt arī automašīnu navigācijas sistēmās. Viņš arī uzsvēra, ka fotoradaru mērķis ir samazināt ceļu satiksmes negadījumu skaitu un smagumu, kā arī būtiski mazināt bojāgājušo statistiku. Valsts policiju arī neinteresējot, lai ar fotoradaru palīdzību tiktu iekasēti pēc iespējas lielāka naudas summa.

Jaunie fotoradari uz Latvijas ceļiem parādīsies pakāpeniski. Visus 160 fotoradarus Latvijā ieviesīs deviņu mēnešu laikā, bet pirmie “ātruma ķērāji” sāks darboties 21.oktobrī Rīgas reģionā.

Fotoradarus izvietos vietās, kur notiek daudz un smagas avārijas. Tāpat radari būs pie skolām un citām bīstamām satiksmes vietām. Tie varēs atrasties arī uz taisnām šosejām, kur notiek daudz negadījumu.
Kopumā uz ceļiem izvietos 160 iekārtas. 30 no tām būs pārvietojamie fotoradari. 110 būs pilnas ierīces, bet 20 būs mulāžas, ko vajadzības gadījumā varēs darbināt kā īstu fotoradaru. Zivtiņš solīja, ka pirms visām stacionārajām iekārtām būs brīdinošas ceļa zīmes. Tāpat viņš pieļāva, ka ne visās vietās fotoradari fiksēs ātruma pārkāpumu no pirmā kilometra. Protams, pie skolām un citām bīstamām vietām, pārkāpumu fiksēs no pirmā kilometra. Taču citviet iespējama lielāka tolerance.

[youtube https://www.youtube.com/watch?v=Enuao_FXG60&w=480&h=315]
5. oktobris, 2011

Piedzēries Latvijas republikas policijas darbinieks pieķerts braucot ar darba auto

Aizvadītās nedēļas nogalē Gulbenē pieķerts braucam dzērumā kāds kriminālpolicijas darbinieks. Policistu, kurš braucis ar netrafarētu dienesta automašīnu, pārbaudījusi ceļu policijas ekipāža no Rīgas, kas tur bija izbraukusi reidā. Tas bijis pulksten divos naktī. Aculiecinieki nolēmuši pavērot notiekošo pie Valsts policijas Gulbenes iecirkņa. Aizturētais no busiņa esot ticis brutāli izvilkts ārā. „Viņu izvilka no mašīnas, viņš bija pretojies, pielietoja fizisku spēku,” novērojis aculiecinieks. Aizturētais autovadītājs bijis kāds Gulbenes kriminālpolicijas jaunākais inspektors, kurš, ka izrādījās, dzērumā esot vadījis netrafaretētu dienesta auto. Aizturētais policijas darbinieks dzimis 1959.gadā, viņš esot vadījis automašīnu ”VW Caravelle” ar 1,41 promilēm alkohola. Policists braucis pa Ozola ielu, kad ticis aizturēts. Pēc tam noformēts administratīvā pārkāpuma protokols un lietas materiāli ir iesniegti Gulbenes rajona tiesai. Turklāt ir oficiāli apsitiprināts, ka policijas notikumu žurnālā patiesi atzīmēts, lai par dzērušo policistu, kurš braucis ar dienesta auto, sabiedrībai informāciju nesniedz. Pagaidām neesot apstiprinājuma tam, vai policista aizturēšanas laikā notikusi arī pakaļdzīšanās.