15. maijs, 2009

Vienaldzība

Kāds teicis, ka “Vārds „Vienalga” ir īsākā un vieglākā atruna, kura neko nenozīmē. Vien tukšumu. Tevis nav. Vienaldzīgs cilvēks ir kā skatītājs Lielajā Dzīves teātrī, kas pat neuzskata par vajadzīgu reizi pa reizei aplaudēt. Tikai vērot ar sastingušu sejas izteiksmi, kuras acu zīlītēs inkrustēts tukšums. Nožēlojami. Cilvēks bieži vien par kaut ko aizdomājas TIKAI tad, kad pašam kaut kas notiek..” “Vienaldzība nogalina skaisto, atņem cilvēkam dvēseles redzi.. tā ir epidēmija.. bēgšana no atbildības.

13. maijs, 2009

Par smaidu

Kāds vīrs, kurš pats to neapzinādamies, allaž izskatījās ļoti saīdzis, kādu dienu gāja garām lielam spogulim, ieraudzīja tur pats sevi un – pārbijās. Viņš nodomāja: „ Ja visi cilvēki šādi izskatītos, tas būtu briesmīgi. Un es taču nemaz neesmu tik saīdzis kā izskatos.”
No šī brīža viņš izlēma vairāk smaidīt. Tas, protams, viņam nenācās viegli. Viņš to atkal un atkal aizmirsa, tāpēc izlīmēja visās iespējamās vietās zīmītes ar uzrakstu: „Vienkārši smaidi!”
Kad bija iemācījies smaidīt, viņš guva pirmo mācību: „Mans smaids kaitina cilvēkus”. Ja viņš, piemēram, uzsmaidīja kādai jaunai sievietei, kura gaidīja pie luksofora blakus esošajā automašīnā, viņa novērsa skatienu, jo izjuta to kā uzbāzīgu interesi. Ja viņš uzsmaidīja kādam vīrietim, tad sastapās ar tik dīvainu reakciju, kādu nekad iepriekš nebija pieredzējis.
Smaids ar acu kontaktu kaitina vairākumu ļaužu, jo smaidot acis izstrāvo ļoti daudz enerģijas. Tik daudz enerģijas ļaudis izstrāvo vien tad, kad izjūt īpašu tuvību vai uzticību. Tāpēc viņš vairs nemēģināja piespiedu kārtā veidot acu kontaktus.
Otrā viņa gūtā pieredze bija daudz labāka. Ja viņš, piemēram, sēdēja kafejnīcā un vienkārši smaidīja, nemeklējot kāda skatu, tad juta, ka citu viesu skatieni arvien biežāk vērsās pie viņa. Viņš pat spēja uztvert domas aiz šiem skatieniem: „Tas ir kāds trakais” vai „Vai viņš ir tikko iemīlējies?”, vai arī „Kāpēc viņš visu laiku smaida?” Šis trešais jautājums citos izraisīja daudz un dažādas domas.
Bieži nekas nenotika, bet dažreiz kāds viņu uzrunāja, un ar šo cilvēku viņš varēja bez jebkādiem pārpratumiem izveidot „acu kontaktu ar smaidu”.
Un kopš viņš bija pieņēmis lēmumu „vienkārši smaidīt” viņš bija kļuvis par laimīgu cilvēku.

Vēl kāds atklājums: „Viņš savu smaidu vairs nespēja apslēpt”.

Vienkāršs jautājums: „Vai Jūs smaidāt šajā brīdī?”

12. maijs, 2009

Filmas krīzes laikā:

Multenīte bērniem “Ness un maksātNesspēja”.
“Ātri un bez žēlastības” – trilleris par līzingā ieķīlāto mašīnu atsavināšanu un automašīnu īpašnieku emocijām.
“Tās dullās valdības dēļ”, “Es mīlu jūsu Kalvīti”. Stāsta par apjukuši pensionāri, kas bada nomākta apjauš, ka ir bezgala iemīlejusies Kalvītī, jo nespēj par viņu nedomāt
Par pozīcijas deputāta kā lokomotīves nobraukto dzīvi un problēmām “Vīrietis nelabā gados”
“Fonda stāstiņi” – šausmu trilleris pedagogiem, ārstiem un policistiem.
“Kājāmgājēju vasara” – filma par to, kā bankas atņem auto par nemaksāšanu.
“Mans priekšnieks – nenopietns nodokļu maksātājs” – filma par izdzīvošanas paņēmieniem.
Multfilma bērniem “Nu, Zatler, pogoģi!”
Asiņaina šausmu filma – “Es zinu, ko jūs izdarījāt treknajos gados!”
“Kapteiņa Enriko hipotekārais parāds” – filma par zvejnieku, kurš iekūlies parādos un ar airu laivu bēg uz Roņu salu.
“Liekam būt – 2” – filma par štatu samazināšanu.
“Novēli mums valsts maksātnespējai nelabvēlīgu laiku” – asprātīga melodrāma par kādas atlaistas skolotājas un parādu piedzinēja draudzību lielās ķezas laikā.
“Glābjot ierindas darbinieku Raimondu” – stāsts par SVF tehniskās palīdzības misiju, kas ierodas Latvijā, lai glābtu naktssargu Raimondu, kuram ir 4 kredīti un 5 līzingi.
Komēdija par izgudrotāju Šuriku un viņa laika mašīnu “Ainārs Šlesers maina profesiju”
Pārtikas groza apskats īsfilmā “Iztikas minimums vientuļai sievietei”.
Asiņains trilleris “Tiesu izpildītājs mana tēva pagalmā”.
“Šķēle atgriežas 6”. Lielākas šausmas jūs neesat redzējuši!
“Precējies. Ir kredīts” – sadzīvisku situāciju komēdijseriāls
“Ali baba un 40 lati mēnesī” – filma par cilvēku un viņa bezdarbnieka pabalstu.

8. maijs, 2009

Loterija

Iedomājies, tu loterijā esi saņēmis šādu balvu: Katru rītu banka tavā kontā ieskaita 86400 latu. Taču šai spēlei ir savi noteikumi, jo katrai spēlei tādi ir!

Pirmais noteikums ir:
Visu, ko neesi izdevis dienas laikā, banka tev atņem, tu nevari šo naudu tā vienkārši citā kontā ieskaitīt, tu vari to tikai izdot. Bet katru rītu, Kad tu pamosties, banka atver jaunu kontu ar 86400 latu nākošai dienai.

Otrais noteikums ir:
Banka var šo spēli jebkurā brīdī pārtraukt, jebkurā laikā pateikt: Viss ir beidzies. Spēle ir galā. Banka slēdz tavu kontu, un tu nesaņemsi vairs jaunu.

Ko tu darīsi?
Vai tu pirksi visu, ko vēlēsies? Ne tikai priekš sevis, bet ar priekš tiem mīļajiem, kas tev ir blakus? Varbūt pat tiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, tā tu naudu neizdosi tikai priekš sevis… Varbūt tu mēģināsi izdot katru santīmu, lai izmantotu šo iespēju, bet varbūt …

Īstenībā spēle ir dzīves realitāte: Katram no mums ir sava “Laika banka”… Mēs tikai to neredzam…

Katru rītu, kad mēs pamostamies, mēs saņemam 86400 sekundes mūsu dzīves, ko dāvina diena, un vakarā, kad aizmiegam, šis laiks tiek mums atņemts… Tas, ko mēs šai dienā nepiedzīvojam, ir pazudis uz visiem laikiem, nogrimis nebūtībā, vakardiena ir pagājusi. Katru rītu šis konts tiek no jauna piepildīts, bet banka var kontu jebkurā laikā slēgt, bez brīdinājuma…

Ko tu katru dienu dari ar savām 86400 sekundēm? Vai tās nav vērtīgākas par tiem 86400 latiem?

lvLatviešu valoda