Vārda dienu šodien svin Francis, Modra
Viņa ir nedaudz kašķīga, nedaudz izpalīdzīga un diezgan atsaucīga. Pārāk traka, bet godīga pret dzīvi. Viņa ātri aizsvilstas, bet tik pat ātri piedod. Viņa nemāk neko saplānot bet ar darbiem tiek galā tīri labi. Viņa māk visu izteikt vienkārši un māk arī sarežģīt. Netur ciet muti, ja reiz viņai kaut kas nepatīk. Viņa mīl dzīvi tādu, kāda tā mēdz būt – nejauka. Taču viņa zina, ka ne vienmēr viss ir tik slikti kā to rāda pa TV. Viņai riebjas saldības un izlikšanās. Šī nu reiz ir meitene, kura nepieder nevienam. Viņai ir itin visas īpašības, kas nepieciešamas, lai viņa būtu jauka. Lai būtu liktenīga. Liktenīga tieši man.
Šis raksts piedāvās atbildi tām sievietēm, kuras ir patiesā izbrīnā par to, kāpēc tik daudzi vīrieši uzskata, ka viņas visas ir pērkamas. Jautājums ir tikai par cenu.
Patiesībā atbildes uz šiem pārdomu vērtajiem jautājumiem ir pavisam vienkāršas. Taču, lai tās saprastu, ir jābūt skaidrībai vismaz par divām lietām, kuras sākumā var likties nesaistītas ar sievietēm nekādi, bet patiesībā tās ir ļoti saistītas: pirmkārt –ja dabā atrodas kāda būtne vai priekšmets, kuram nav iespējams piekļūt ar zinātnē atzītām vai vēl tikai nākotnē atzīstamām (atklājamām) metodēm, tad šī priekšmeta eksistence ir apšaubāma. Otrkārt ja tu ieej veikalā, tad preces maksā naudu, un nekas lētāk nemaksā tikai tāpēc vien, ka tu tās ļoti gribi. Pat ja tu mirsti badā, pārdevēju tas neinteresē, pārdevēju interesē tas, vai tu esi gatavs norēķināties par to, ko gribi pirkt, vai nē.
Mēs visi zinām, ka sabiedrībā ir daudz skaistu sieviešu un ja mums ir kaut cik pazīstama kaut vai viena šāda sieviete, tad mums ir jābūt tam zināmam, cik ļoti viņām pievērš uzmanību vīrieši. Gan ar oriģinālu, gan muļķīgu pieeju, ar interesantiem vai garlaicīgiem piedāvājumiem, tas nav svarīgi. Šim brīdim pietiek tikai konstatēt acīmredzamo ka skaistām sievietēm pievērš uzmanību daudz vīriešu. Ir jābūt aklam, lai to neredzētu. Šis fakts jārauga tādā kontekstā, ka ir diezgan acīmredzami, ka sieviešu un vīriešu proporcija sabiedrībā ir vismaz 1:1, drīzāk vairāk ir sieviešu, nekā vīriešu. Kādēļ ir vērts uzdot jautājumu Ja vīriešu un sieviešu skaits ir apmēram vienāds, tad kā tas nāk, ka kāda viena sieviete saņem daudz (un es domāju pa īstam daudz) vairāk, kā vienu piedāvājumu vai uzmanības apliecinājumu pret tiem piedāvājumiem, ko ir izteikusi viņa pati? Par ko tas liecina, ja uz katru komplimentu, ko viņa ir izteikusi kādam vīrietim, viņa pa to laiku pretim jau ir saņēmusi desmit (vai simts)? (simts un daudzi simti ir reāls cipars). Tur nav jābūt ģēnijam, lai redzētu, par ko tas liecina. Tas liecina par to, ka pieprasījums pēc sievietes no vīriešu puses ir augstāks, nekā sieviešu pieprasījums pēc vīriešiem. Bet ja jau sieviešu pēc skaita ir pat vairāk, nekā vīriešu, tad kā tas nāk, kā tas ir iespējams ka sievietes ir vairāk pieprasītas, nevis pieprasījums ir apmēram līdzsvarā? Tas taču ir pretrunā ar to, kā tam vajadzētu būt, vai ne?
Varbūt, ka pie šīs situācijas ir vainojami ideālais vīrietis un ideālā sieviete, kurus pat visas ilūzijas par dzīvi aizmirsušie kaut kur dziļi sevī tomēr nebeidz vēlēties satikt. Atšķirība starp ideālo vīrieti un ideālo sievieti ir tāda, ka ideālais vīrietis vienkārši neeksistē, bet ideālā sieviete ir radījusi aplamu priekšstatu par savu eksistenci. Ideālais vīrietis neeksistē tāpēc, ka neviens tādu (izņemot seklus donžuānus, kurus pat skolniece var atkost) netēlo, bet ideālā sieviete ir radījusi aplamu priekšstatu par savu eksistenci, jo ja sieviete izskatās ideāli, tad potenciāli viņai piemīt viss, kas vien varētu būt vajadzīgs ideālajai sievietei. Vīriešu prāt, ja sieviete izskatās ideāli, tad gan jau kaut dažas no viņām arī ir ar visām pārējām īpašībām, kuras vajadzīgas. Šis pieņēmums var likties loģisks un iespējams, taču ir pretrunā ar nepielūdzamo likumu, jo skaistāka ir sieviete, jo (maigi izsakoties) neskaidrāks viņai priekšstats par realitāti. Kādēļ reālajā dzīvē ideālā sieviete neeksistē, tikai ārējās (izskata) atbilstības ar ideālo dēļ, daudziem rodas ilūzija par ideālās sievietes eksistenci.
Mēs varam redzēt to, ka pieprasījums pēc sievietēm ir augstāks nekā pēc vīriešiem visur – sākot no ielām, beidzot ar guļamistabām un šī acīmredzamā patiesība nav jāpierāda un tā nav debatējama tāpat kā nav debatējams tas, vai zeme ir lodveida.
Sieviešu, pēc kurām ir pieprasījums, priviliģēto stāvokli sabiedrībā izraisa divi faktori: skaisto sieviešu mazais skaitlis (attiecībā pret pārējām sievietēm, nevis attiecībā pret to ciparu, cik skaistu ir vīriešu, kuru, iespējams, ir vēl mazāk) un, galvenais – visu to sieviešu ne-eksistence, ar kurām nav iespējams nonākt nekādā kontaktā ar pagaidām zināmajiem (atklātajiem) līdzekļiem un kuras rada aplamu priekšstatu par savu eksistenci. Tā ir pirmā no lietām, kuru būtu svarīgi saprast: ja dabā atrodas kāda būtne vai priekšmets, kuram nav iespējams piekļūt ar zinātnē atzītām vai vēl tikai nākotnē atzīstamām (atklājamām) metodēm, tad ar to nav iespējams nonākt kontaktā. Un ja sieviete gaida princi baltā zirgā, tad viņa viņu gaidīs tik ilgi, kamēr viņa mainīs savu priekšstatu sistēmu. Bet kamēr tas nav noticis, tikmēr diez vai ir kā iespējams viņai piekļūt un paļauties kā uz tādu, ar kuru vīrietim ir iespējams atrast saskanīgas intereses, un kas nevienu neinteresē, ja viņa ir nepievilcīga, bet kas ir traģēdija, ja viņa ir skaista un vīrietis viņai pieķeras. Taču, ja viņai nav iespējams piekļūt, jo viņa neeksistē, tas nozīmē, ka to sieviešu, kuras eksistē, ir mazāk. Skatoties visu šādā gaismā, kļūst izskaidrojams kā tas ir iespējams, ka viena sieviete var saņemt simts uzmanības apliecinājumus uz katru nevienu, ko ir izteikusi viņa. Pat vairāk , situācija ir loģiska , ja sievietes neeksistē, tad konkurence pēc tām, kuras eksistē, ir tieši tāda, kāda tā ir patlaban un būtu dīvaini, ja tā tāda nebūtu. Ja mēs redzam pasauli šajā gaismā, viss pēkšņi sāk iegūt likumsakarīgu izskatu un tur vairs nav vietas kaut kādām mistērijām vai mītiem par kaut ko svētu tājās attiecībās, kur visam ir jābūt tieši tā un ne savādāk un kur visam ir jābūt svēti un pareizi. Tad mēs redzam, ka šajā pieprasījuma – piedāvājuma disbalansā nav nekādas mistērijas – tā visa ir cēloņsakarība. To jesķ ja sieviešu ir mazāk nekā vīriešu, tad tas nemaz nevar būt citādi, ka katra sieviete saņem vairākus uzmanības apliecinājumus uz katru nevienu, ko izsaka viņa pati. Šo uzmanības apliecinājumu īpatsvaru kāds ir no vīriešu puses var objektīvi pieņemt par indikatoru , cik ir vīriešu uz vienu sievieti. Izmēģiniet katrs jūs pats, un jūs redzēsiet, izmēģiniet paši. Ielieciet sludinājumu internetā. Zinātniski pētnieciskos nolūkos es biju ielicis sludinājumu „sieviete meklē vīrieti seksam” un es saņēmu 500 atbildes. Es nesaņēmu vairāk tāpēc, ka pastkastītei izbeidzās vieta. Tā kā pieņēmums, ka viens vīrietis spēj būt attiecībās vienlaikus ar 500 sievietēm ir pretrunā ar veselo saprātu, nedz arī būtu citi apsvērumi, kuri šo novērojumu spētu racionāli izskaidrot glaimojošā gaismā, mums ir jāsecina, ka vīriešu un sieviešu 1:1 proporcijas esamība sabiedrībā ir tīrākā ilūzija.
Tad ir jāsecina un jāsaskaņo šie apsvērumi ar acīmredzamo – vīrieši ir tie, kas konkurē, sieviete izvēlas. Tie ir loģiski apsvērumi un tur nav debatējams nekas par to no sērijas bet man VIENREIZ bija situācija, kurā piedzīvoju pretējo.
Un ja jau sieviete izvēlas, ja par viņu ir konkurence, tad ir vietā to salīdzināt ar preci, pēc kuras pieprasījums ir lielāks, nekā piedāvājums. Salīdzināsim to ar maiznieku, kurš cep maizes tādos laikos, kad maizes nav tik daudz, cik gribētu ēst visi. Piemēram, maiznieks cep maizi bada gados. Tas ir vienkāršs salīdzinājums un tur viss darbojas tāpat, kā tas darbojas ar sievietēm – tāpat kā maizniekam bada apstākļos nav jādomā par to, kā uzlabot maizes kvalitāti, jo visi to tāpat pirks, tāpat skaistai sievietei nav jādomā kā sevi uzlabot, jo pēc viņas būs pieprasījums tā vai citādi. Tāpat kā maiznieks maizei var uzlikt tādu cenu, kādu vien var atļauties maksāt cilvēki un kam var nebūt sakara ar maizes reālo vērtību, tāpat sieviete var par sevi prasīt tik, cik par viņu ir gatavi maksāt vīrieši, un kam var nebūt sakara ar viņas reālo vērtību. Bet te uzreiz jāsaka, ka maksu maiznieks pieņem naudā, bet ar maksu attiecībā uz sievietēm nevar saprast tikai naudu. Maksa ir tas, kas sievietei liekas vērtīgs. Tās var būt atšķirīgas kvalitātes, ko sieviete vīrietī grib redzēt. Tā var būt nauda, bet tas var būt arī jebkas cits. Patiesībā tās variācijas var būt ļoti daudz. Un ja tu gribi ieinteresēt viņas visas, tev jāmāk žonglēt ar dažādiem priekšmetiem vienlaikus, kuru vidū ir jābūt cepamajai pannai, ģitārai un datora klaviatūrai.
Un tur nav nekādas morāles. Tie ir bezkaislīgi apsvērumi, kā tas viss darbojas. Un šo apsvērumu dēļ tikpat bezkaislīgi ir arī jasaka, ka idejas par sievieti – dievieti” – esmu tāda, uz kuru atskatās, un tml. tituli no sērijas “izredzētā” ir nekas cits kā klajš blefs, uz realitāti nepamatoti vērtējumi, pilnīgi meli. Vienīgā realitāte uz kuru šie vērtējumi pamatojas ir tāda ka bada apstākļos maiznieks var uzrakstīt uz sava kukulīša ko viņš grib un neviens i neiebildīs. Un to zin visas tās sievietes, kurām nav paveicies piedzimt tik skaistām, lai nonāktu „veikalu” labākajos plauktos. Bet ja sieviete nonāk labākajos plauktos, tad jāatceras ir tas, ka ja tu ieej veikalā, tad preces maksā naudu, un nekas lētāk nemaksā tikai tāpēc vien, ka tu tās ļoti gribi. Tā ir otra lieta kas ir jāsaprot – ir pilnīgi bezjēdzīgi izrādīt vai darīt zināmu kasierim savu izsalkumu. Viņa tev pārdosies tikai tad, ja tu ar savām kvalitātēm būsi pietiekoši vērtīgs un atbilstošs tai cenai, kuru, ņemot vērā tirgu, viņa sev būs uzstādījusi. Un ja tu to vari samaksāt, tad tam pat nav nozīmes, vai tu gribi ēst vai nē.
Tas ko es gribu teikt ir tas, ka vīrietim vajadzētu vairāk padomāt par to kā mazāk siekaloties, izteikt komplimentus vai kā citādi izrādīt savu vājumu, jo tas nav tas, kā lietas darbojas, ar to neko izdevīgu nevar panākt. Tā vietā būtu vērts vairāk padomāt par to kā pielikt klāt savām vērtībām, lai būtu iespējams nopirkt reāli eksistējošās sievietes. Protams, nonākot kontaktā ar ideāla izskata sievietēm, par kurām mēs nezinām, vai viņas eksistē vai nē, mēs varam aizmirst par šiem apsvērumiem. Tādā brīdī to saprast vīrietim var izrādīties tikpat grūti, cik grūti saprast ir sievietēm – kas tas tāds – iniciatīva. Taču ja ir kaut kas, ko mēs gribam mainīt savā dzīvē, tad mums jāmainās un tikai tad dzīve mainīsies līdzi.
Mēs, vīrieši, saprotam, ka tirgus ir tirgus, un tur kur pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, tur prece maksā naudu. Mēs saprotam, ka sievietes maksā naudu. Tas, ko mēs nesaprotam, ir tas, kā panākt lielāku konkurenci šajā tirgū – kā ieplūdināt kaut daļu no pelēko pelīšu – bremžu bezpersoniskās masas, normālu sieviešu vidū, lai viņas atmet komplexus un kļūst par reālām sievietēm, kā rezultātā konkurence vīriešu vidū samazinātos un sievietes maksātu lētāk. Un šeit tas nav svarīgi debatēt – cik liela konkurence ir vai nav sieviešu vidū – kad pieprasījums būs līdzsvarā, tad arī konkurence būs līdzsvarā.
Mēs redzam propagandas poti uz ikvienas ielas stūra, (mediji, filmas, reklāmas) bet tas strādā kaut kā ļoti pamazām. Un nevajag teikt, ka tā propaganda ir ļoti tālu no dzīves realitātes. Jā, varbūt tā ir tālu no realitātes (sevišķi, piemēram, mūzikas klipi) bet vairumam sieviešu par realitāti vispār nav nekādas nojausmas. Viņas varētu iegūt kādu nojausmu nevis nākot ar uzstādījumiem par to, kas viņām liekas, kādai tikai nebūtu jābūt dzīvei, kuru viņa vēlētos dzīvot, bet reāli sākot dzīvot izmēģinot un redzot – kas reāli darbojas, un kas nē. Bet mēs redzam, ka viņām ir pašām savi priekšstati, pašām savi uzstādījumi par to, kas ir pareizs un kas ir svēts, kuru dēļ viņas rada aplamu priekšstatu par savu eksistenci. Un reti kurš vīrietis prot žonglēt ar cepamo pannu, ģitāru un datora klaviatūru. Tas nav tā vērts. Daudz reālāk ir kaut vai mēģināt būt gatavam nopirkt tās sievietes, kuras ir reālas. Un es zinu, ka reālas varētu būt visas. Daba nav mūs apdalījusi, tā ir paredzējusi līdzsvaru un katram savu mīļojamo balodīti. Kādēļ ja sabiedrībā bieži jādzird vai jārunā par problēmām attiecībās, tad iemeslus nekādi nevar novelt uz kaut kādiem apstākļiem vai citām muļķībām. Iemesli ir mūsu pašu vidū.
Sestdien visu dienu sanāca pavadīt uz vidzemes ceļiem. Nolēmu padalīties ar saviem piedzīvojumiem, novērojumiem un secinājumiem. Pirmkārt vidējais ātrums ir krietni izaudzis. visi nesās kā traki. Apdzen viens otru kā neprātīgi. Teikšu godīgi neesmu no tiem lēnākajiem braucējiem, bet gadījās, ka mani apdzina divas mašīnas vienlaicīgi viena otrai blakus. Nu sviests. Gadījās redzēt kā pāris nenormālie gandrīz izsmērējas pret pretīmbraucošu fūri. Laikam jau Darvina evolūcijas teoriju mēģina pierādīt – izdzīvos labākie. Toties ceļu policiju uz vidzemes ceļiem sestdienā negadījās redzēt ne reizi. Braucot kolonnā no rīgas uz valmieru neskatoties uz ceļu remontdarbiem un pilsētām, un tiem kas vilkās ļoti lēni, un brīžiem nepiemērotajiem laikapstākļiem sanāca aizbraukt mazāk kā stundā. Mani secinājumi? Laikam jau man tomēr veicas. Pagaidām. Jautāsiet kapēc? Atbildēšu – svētdien vidzemes ceļi bija pilni ar auto inspekcijas darbiniekiem, kas siltajā saulītē sildoties fēnoja katru, kas brauca garām un naski sauca uz mašīnu runāties katru, kas viņuprāt bija izcēlies ārpus pelēkās masas. Vēl viens secinājums. Saulainās un jaukās dienās labāk nesteigties.
Nobrauktie km: ~600
Tēriņi: pilna bāka ar benzīnu
Sauļojies. Ja es varētu Tev dot tikai vienu padomu Tavai nākotnei, sauļošanās būtu pirmā. Ilgākos termiņos sauļošanās noderību ir pierādījuši zinātnieki. Pārējā daļa no mana padoma ir balstīta uz paša pieredzi. šo padomu un pieredzi es izsaktu tev tagad.
Izbaudi jaunības skaistumu un spēku. Kaut gan tu nekad nesapratīsi jaunības skaistumu un spēku līdz tie paliks vājāki. Bet tici man.. Pēc 20 gadiem tu skatīsies vecās bildes un sapratīsi cik daudz iespēju bija toreiz un cik to ir tagad. Tu nevarēsi izteikt cik labi gan toreiz izskatījies. Tu esi tik resns vai tievs cik tu pats vēlies būt.
Neuztraucies par nākotni. Vai arī uztraucies. Bet zini ka uztraukšanās ir tik pat efektīga kā mēģināšanas atrisināt algebru košļājot košļeni. Īstās prblēmas ar kurām tu saskārsies būs tās, ar kurām tavs prāts vēl nekad nebūs bijis aizņemts.
Netērē laiku greizsirdībai. Dažreiz tu esi priekšā. Dažreiz aizmugurē. šī sacīkste ir gara un beidzas tikai kopā ar tevi pašu. Atcceries visu labo ko tev citi saka bet aizmirsti visus pārinodarījumus un sāpes. Ja tev tas tiešām izdodas, pastāsti man kā. Saglabā savas vecās mīlestības vēstules bet izmet bankas paziņojumus.
Nejūties vainīgs ja nezini ko iesākt ar savu dzīvi. Paši interesantākie cilvēki ko es zinu savos 22 gados nezināja ko darīt ar savu dzīvi. Bet paši interesantākie cilvēki nezina ko iesākt ar savu dzīvi arī tagad.
Saēdies daud kaļķa Izturies saudzīgi pret savu ķermeni. Tev būs grūti kad ar to kaut kas būs ne tā.
Varbūt tu apprecēsies. Bet varbūt arī nē. Tāpat arī ar bērniem. Varbūt tu izšķirsies kad tev būs 40 bet varbūt dejosi ar savu sievu zelta kāzās.
Lai ko tu darītu, pārāk nelieli sevi, bet arī nenopel. Tavas izredzes ir apmēram puse uz pusi. Tāpat kā citiem. Sadzīvo ar savu ķermeni. Izmanto to kā vien vari. Un nebaidies no tā. Lai vai ko par tavu ķermeni teiktu citi, tas ir labākais, kas tev ir!
Dejo. Dejo pat tad ja tev nav kur dejot.. Pat tad ja nav ar ko..
Izlasi norādes, pat tad ja tu t;am neseko.
Nelasi žurnālus. Tie tev sabojās izpratni par to kas ir skaists.
Iepazīsti savus vecākus. Tu nekad nezini cik ilgi tev viņi būs.
Sadzīvo ar savu pagātni. No pagātnes nāk cilvēki kas ar tevi būs kopā nākotnē.
Tev jāsaprot, ka draugi nāk un iet, bet ir daži kas paliek. Daži kas nepazūd. Nepazaudē savus jaunības draugus. Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk tev vajadzēs draugus, kuri tevi pazina, kad biji jauns.
Padzīvo pilsētā. bet pamet to, pirms pārāk nocietinies.
Padzīvo laukos. bet pamet tos pirms kļūsti pārāk mīkstsirdīgs.
Ceļo!
Tev jāpieņem vairākas patiesības. Cenas celsies. Politiķi Tevi mānis vēl vairāk. Tu novecosi un fantazēsi, ka jaunībā viss bija labāk. Politiķi bija godīgāki, bērni paklausīgāki un cenas saprātīgākas
Cieni savus tuvākos
Neceri, ka Tev palīdzēs kāds cits. Varbūt tev ir iekrājumi. Varbūt tev viss ir labi. Bet tas viss var mainīties.
Nebojā savus matus vai arī 40 gadu vecumā izskatīsies it kā tev būtu 85 gadi.
Esi uzmanīgs ar padomiem, kuriem tu paklausi, bet esi iecietīgs pret tiem, kas tev tos dod. Padoms ir nostaļģijsa forma, kas norāda ceļu kā tikt galā ar pagātni.
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
– kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
– Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
– Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
– Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem
nav e-pasta adreses;
– Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
– Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
– Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
– Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
– Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi….