Pavisam nesen privātā sarunā ar kādu labi pazīstamu Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīcas macītāju runājām par dažādām sadzīviskām lietām. Par attiecībām ar Dievu. Par savstarpējām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Līdz ar to gribējās padalīties dažos viņa izteikumos, kas teorētiski varētu norādīt uz baznīcas kā institūcijas vecmodīgumu. Jau iepriekš atvainojos konkrētajam mācītājam, ja viņa teikto neesmu sapratis pareizi vai interpretējis pa savam, taču šāda nelaime man ir jau salīdzinoši sen.
Sekss pirms kāzām nav atļauts. Te nu modernā jaunatne, kas sāk seksuālās gaitas jau padsmit gados, sāk smīkņāt, taču es turpinu. Kāzas esot nepieciešams un obligāts solis, kurš jāveic pēc iespējas ātrāk īpaši nevelkot gumiju ( te es domāju tēlainu izteicienu nevis kontracepciju ). Jo nedrīkstot gaidīt brīdi, kad vairs nebūs labi un tad doties pie nākamā. Ja nav sajūtas, ka gribi ar šo cilvēku pavadīt visu savu atlikušo mūžu, tad attiecības esot jāpārtrauc un jāmeklē tālāk. Laulības, kā institūcijas pamatdoma, ir turēt kopā divus cilvēkus – vīrieti un sievieti gan priekos, gan bēdās. Saderināšanās laiks nav gultas un seksa laiks. Sekojoši sanāk, ka arī šajā laika posmā jāatturas. Seksologi un citi ārsti noteikti sāks stāstīt, ka jāiepazīst cilvēks arī seksuāli pirms kāzām, lai zinātu vai saderība ir arī šajā jomā vai nav. Taču ir arī otrs aspekts. Ir zinātniski pierādīts, ka sievietes organismā krājas informācija par katru vīrieti, ar kuru tai ir bijušas seksuālas attiecības, un pat, ja viņa nav palikusi stāvoklī no šī vīrieša, pastāv varbūtība, ka bērns no laulātā drauga var nemaz nebūt līdzīgs laulātajam draugam, bet gan kādam no iepriekšējiem seksuālajiem partneriem. Un tad nu var sākties skaidrošanās ne pa jokam Mīli savu tuvāko kā sevi pašu Precīzs citāts no Bībeles, bet nu tomēr. Mēs visi zinām, ka cilvēks ir egoists. Tie paši psihologi apgalvo, ka sevi ir jāmīl. Šajā gadījumā baznīcas un Bībeles nostāja, lai cik tas nebūtu dīvaini, lielā mērā saskan ar laicīgo pasauli. Taču tikai daļēji. Bībele mūs māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē, ka ideālā variantā mums citi ir jāmīl tāpat kā sevi. Ja tu to dari sevis dēļ, tad tas pats tev, vajadzības gadījumā, jadara arī priekš citiem. Atliek tikai izvērtēt, kas ir tie tavi tuvākie. Negribas piekrist, ka tuvākie ir visi cilvēki. Es laikam tam esmu pārāk liels egoists un šķiroju cilvēkus grupās pēc savas vērtību skalas. Diez vai kāds no jums uzskatīs par sev tuvāko netīru bomzi, kas nočurājies guļ stacijas tunelī.
Nākamais sarežģitais temats, bez konkrētiem citātiem, ir par laulības šķiršanu. Pēc viņa sacītā, ir atļauts šķirt laulību, taču pēc tam nav ļauts veidot jaunas attiecības un jādzīvo vienam līdz mūža galam. Diez vai to mūsdienās kāds vispār ievēro? Tie paši mācītāji, kas laulā slavenības un ne tikai slavenības trešo, ceturto reizi. Teurētiski varot šķirties, tad ja turpmākā savstarpējā dzīve nav iespējama. Bet kapēc nevar veidot jaunas attiecības? Zinu pēc sevis, ka sirdij nevar pavēlēt. Nevar iemīlēt kādu, kuru vajadzētu. Un nevar tā pēkšņi nemīlēt kādu kuru kādu iemeslu mīlēt vairs nedrīkst. Bez tam, cik ilgi var piedot cilvēkam nepiedodamas lietas? Neuzskatu, ka tā būtu lepnība nepiedot cilvēkam neuzticību. Neuzskatu to par lepnību, aiziet neatskatoties, ja otrs cilvēks ir nodarījis pāri par daudz.
