Pēdējā laika, dēļ daudzajām kataklizmām un vienkārši klizmām, bija nedaudz apdzisis mans dzīves prieks. Pat par spīti tam, ka ir plāns, kā no tām izkulties. Taču vakardiena to visu mainīja. Pat ļoti mainīja.
Ļoti maza, bet ļoti laba kompānija. Un ļoti laba mūzika. Ja ne vislabākā. Kas tā bija par mūziku? Psihodēliskā protams. Pinkfloyd. Secinājām, ka ne tikai man, bet arī citiem, klausoties šo mūziku, pazūd laika izjūta. Domas aizceļo kaut kur tālu prom plašumā. Kā teica reiz savā laikā Gustavs, kopā ar ceļojošajām ciltīm. Un pēkšņi visas problēmas šķiet tik sīkas un mazas. Ir tikai šis brīdis. Ir tikai šī mūzika. Un viss pārējais ir tik mazsvarīgs un sīks. Tas īstenībā ir pat diezgan biedējoši, taču bieži vien tik nepieciešami. Nav vajadzīgi nekādi speciāli relaxe albūmi ar dabas skaņām, vai citi sūdi. Pietiek ar Deividu Gilmoru. Ar viņa ģitārspēli un dziļo liriku.
[youtube https://www.youtube.com/watch?v=-vC_eoozrHY&w=480&h=390]
