26. jūlijs, 2010

Esmu parādā valstij no kuras neesmu neko ņēmis!!!

Šoreiz nebūšu patriotisks nemaz. Izlasīju virsrakstā redzamo tekstu kaut kur internetā un sapratu, ka esmu tādās pašās domās. Uzreiz ienāca prātā tukšās Latvijas pilsētas, kuras nu ir tukšas, jo cilvēkiem nav kur strādāt un sekjoši nav ko ēst. Ienāca prātā sliktie latvijas ceļi, kas ir spējīgi mēneša laikā sabeigt mašīnas amortizatorus. Ienāca prātā badīgie ceļu policisti, kam nav nekā labāka ko darīt kā sēdēt mežā ceļa malā 6os no rīta un fēnot cik ātri cilvēks pārvietojas. Ienāca prātā vēl daudz kas cits. Sāku domāt, kas mani šeit notur. Cilvēki! Nevis valsts vai valdība, bet gan cilvēki un daba. Gan dzīvā gan nedzīvā daba. Vai tiešām es par to būtu parādā valstij? Vai tiešām mums par nodokļu naudu būtu jāuztur tā pati ceļu policija kura mūs soda? Soda bieži vien pat turpat notikuma vietā. Soda nepamatoti un ar pārākuma apziņu. Šķiet, ka valsts aparāts sākot ar policistiem uz ceļa un beidzot ar augsta ranga ierēdņiem ir aizmirsuši, kurš ir kuram priekšnieks un darba devējs ? Mūsu padotie mums uzliek jaunus nodokļus un maksājumus. Bet situācija visapkārt jau netiek uzlabota. Tie paši ceļa nodokļi nonāk kopējā katlā un tiek atdoti par valsts parādiem nevis ceļu remontēšanai. Kas būs tālak ? Par ko es vēl būšu parādā ?

Padalies ar šo ziņu sociālajos tīklos

Jānis Alksnis

Esmu moderno tehnoloģiju entuziasts ar ilggadēju un plašu pieredzi dažādās informāciju tehnoloģiju jomās, ar savu skatījumu uz lietu kārtību.