In memorium

Ir kārtība, ka dienu nomaina nakts Un nakti atkal diena. Tāpat kā kārtība, ka šeit rudeni nomaina ziema. Ir brīži, kad kailām rokām gribi sagraut ķieģeļu sienu, Jo gribi apturēt saules rietu, gribi ņemt un aizliegt, Liktens rokai plūkt kādu ziedu! Ziedu, kuram vēl ziedēt, Ziedu, kuram vēl lielajā pļavā augt. Pļavā, ko citi mēdz par dzīvi saukt. Solies izgudrot veidu kā šo visu kārtību jaukt, Rezultātu nav, var dusmās pieri raukt, Var bezspēkā kaukt! Jo blakus kārtība, kad dienu nomaina nakts, Esot atkāpe viena, Kad nepienāk vairs Tava nākošā diena! Tu aizmiedz un sākās sapnis cits, Bet šeit viss pa vecam, Šeit diena pēc dienas rit.