15. janvāris, 2010

Šobrīd laikam liktenis nestāv klāt man.


Glāb mani!
Šobrīd laikam liktenis nestāv klāt man. Izbesījies kā pa kāpām kāpdams. Augšā, lejā rāpdamies. Krāps gan, tomēr cerību pilns sev saku
Sāp gan - tas ir tikai tāds periods, kad ausis neatšķir mono no stereo, un acīm melnbaltas izskatās tās ainas, kas agrāk iedvesmoja un šķita krāsainas. Te nav nedz vientuļu salu, nedz arī pasaules malu,
cilvēku apkārt bari tā, ka pat nemana galu, tik reizēm nejūt ne karstumu, ne salu, raustīdams skatienu te tuvu, te tālu. Histēriski saukdams, aū, ē, ī...
Pat atbalsi nesadzird, kā tuksnesī. Mostas naids, kā iekarsušā krustnesī, zinot, ka pēc kaujas sazagto uznesīs pilskalnā. Un manāmi vairo spēku apziņa, ka vēlāk tiks atlaisti grēki.
Tā vieni pieņem likumus tā, lai paši tos var apiet, tā kā mīnas sapieri vai scenārijus aizmirsuši aktieri. Ja nu es maldos sakiet droši.
Es sapratīšu. Ceru, ka krietnas acis šo vēstuli atradīs visai drīz.
Jo, protams, laicīga ir katra krīze...

Padalies ar šo ziņu sociālajos tīklos

Jānis Alksnis

Esmu moderno tehnoloģiju entuziasts ar ilggadēju un plašu pieredzi dažādās informāciju tehnoloģiju jomās, ar savu skatījumu uz lietu kārtību.