Viņi

naktī pilsēta mierā sajūti… viņa novēršās. viņas seja kaitina vēju klusums…… skatiens satraukti glāsta un domas vairs nejaudā tiecies vēlreiz pieskārties viņas smarža liek atgriezties. tikai lelle, tās netīrā seja – tur kur agrāk bija tauriņju dejas. un zēns veēro viņas dziestošo smaidu nojaušot… nojaušot…
varbūt tomēr projām nedodies? nāks rīts nogaidīs. lietus skaņas skūpstā zudīs kad ticība aklās sāpēs slīgs, es būšu tava skumjā mūzika
taalumā…. taalumā…
viņa nav tur un viņa nav te viņa ir citā pasaulē. citā zemē citā laikā nav tur vietas tiem kas klaigā. tā joprojām redzam, bet neieredzam
tā joprojām skuupstam pat tad ja nejūtam. tā joprorjām par tiesībām uz dzīvi jūsmojam. tā joprojām dzīvojam…