3. jūnijs, 2009

Vīrieši un sievietes

Šis raksts piedāvās atbildi tām sievietēm, kuras ir patiesā izbrīnā par to, kāpēc tik daudzi vīrieši uzskata, ka viņas visas ir pērkamas. Jautājums ir tikai par cenu.

Patiesībā atbildes uz šiem pārdomu vērtajiem jautājumiem ir pavisam vienkāršas. Taču, lai tās saprastu, ir jābūt skaidrībai vismaz par divām lietām, kuras sākumā var likties nesaistītas ar sievietēm nekādi, bet patiesībā tās ir ļoti saistītas: pirmkārt –ja dabā atrodas kāda būtne vai priekšmets, kuram nav iespējams piekļūt ar zinātnē atzītām vai vēl tikai nākotnē atzīstamām (atklājamām) metodēm, tad šī priekšmeta eksistence ir apšaubāma. Otrkārt ja tu ieej veikalā, tad preces maksā naudu, un nekas lētāk nemaksā tikai tāpēc vien, ka tu tās ļoti gribi. Pat ja tu mirsti badā, pārdevēju tas neinteresē, pārdevēju interesē tas, vai tu esi gatavs norēķināties par to, ko gribi pirkt, vai nē.

Mēs visi zinām, ka sabiedrībā ir daudz skaistu sieviešu un ja mums ir kaut cik pazīstama kaut vai viena šāda sieviete, tad mums ir jābūt tam zināmam, cik ļoti viņām pievērš uzmanību vīrieši. Gan ar oriģinālu, gan muļķīgu pieeju, ar interesantiem vai garlaicīgiem piedāvājumiem, tas nav svarīgi. Šim brīdim pietiek tikai konstatēt acīmredzamo ka skaistām sievietēm pievērš uzmanību daudz vīriešu. Ir jābūt aklam, lai to neredzētu. Šis fakts jārauga tādā kontekstā, ka ir diezgan acīmredzami, ka sieviešu un vīriešu proporcija sabiedrībā ir vismaz 1:1, drīzāk vairāk ir sieviešu, nekā vīriešu. Kādēļ ir vērts uzdot jautājumu Ja vīriešu un sieviešu skaits ir apmēram vienāds, tad kā tas nāk, ka kāda viena sieviete saņem daudz (un es domāju pa īstam daudz) vairāk, kā vienu piedāvājumu vai uzmanības apliecinājumu pret tiem piedāvājumiem, ko ir izteikusi viņa pati? Par ko tas liecina, ja uz katru komplimentu, ko viņa ir izteikusi kādam vīrietim, viņa pa to laiku pretim jau ir saņēmusi desmit (vai simts)? (simts un daudzi simti ir reāls cipars). Tur nav jābūt ģēnijam, lai redzētu, par ko tas liecina. Tas liecina par to, ka pieprasījums pēc sievietes no vīriešu puses ir augstāks, nekā sieviešu pieprasījums pēc vīriešiem. Bet ja jau sieviešu pēc skaita ir pat vairāk, nekā vīriešu, tad kā tas nāk, kā tas ir iespējams ka sievietes ir vairāk pieprasītas, nevis pieprasījums ir apmēram līdzsvarā? Tas taču ir pretrunā ar to, kā tam vajadzētu būt, vai ne?
Varbūt, ka pie šīs situācijas ir vainojami ideālais vīrietis un ideālā sieviete, kurus pat visas ilūzijas par dzīvi aizmirsušie kaut kur dziļi sevī tomēr nebeidz vēlēties satikt. Atšķirība starp ideālo vīrieti un ideālo sievieti ir tāda, ka ideālais vīrietis vienkārši neeksistē, bet ideālā sieviete ir radījusi aplamu priekšstatu par savu eksistenci. Ideālais vīrietis neeksistē tāpēc, ka neviens tādu (izņemot seklus donžuānus, kurus pat skolniece var atkost) netēlo, bet ideālā sieviete ir radījusi aplamu priekšstatu par savu eksistenci, jo ja sieviete izskatās ideāli, tad potenciāli viņai piemīt viss, kas vien varētu būt vajadzīgs ideālajai sievietei. Vīriešu prāt, ja sieviete izskatās ideāli, tad gan jau kaut dažas no viņām arī ir ar visām pārējām īpašībām, kuras vajadzīgas. Šis pieņēmums var likties loģisks un iespējams, taču ir pretrunā ar nepielūdzamo likumu, jo skaistāka ir sieviete, jo (maigi izsakoties) neskaidrāks viņai priekšstats par realitāti. Kādēļ reālajā dzīvē ideālā sieviete neeksistē, tikai ārējās (izskata) atbilstības ar ideālo dēļ, daudziem rodas ilūzija par ideālās sievietes eksistenci.
Mēs varam redzēt to, ka pieprasījums pēc sievietēm ir augstāks nekā pēc vīriešiem visur – sākot no ielām, beidzot ar guļamistabām un šī acīmredzamā patiesība nav jāpierāda un tā nav debatējama tāpat kā nav debatējams tas, vai zeme ir lodveida.
Sieviešu, pēc kurām ir pieprasījums, priviliģēto stāvokli sabiedrībā izraisa divi faktori: skaisto sieviešu mazais skaitlis (attiecībā pret pārējām sievietēm, nevis attiecībā pret to ciparu, cik skaistu ir vīriešu, kuru, iespējams, ir vēl mazāk) un, galvenais – visu to sieviešu ne-eksistence, ar kurām nav iespējams nonākt nekādā kontaktā ar pagaidām zināmajiem (atklātajiem) līdzekļiem un kuras rada aplamu priekšstatu par savu eksistenci. Tā ir pirmā no lietām, kuru būtu svarīgi saprast: ja dabā atrodas kāda būtne vai priekšmets, kuram nav iespējams piekļūt ar zinātnē atzītām vai vēl tikai nākotnē atzīstamām (atklājamām) metodēm, tad ar to nav iespējams nonākt kontaktā. Un ja sieviete gaida princi baltā zirgā, tad viņa viņu gaidīs tik ilgi, kamēr viņa mainīs savu priekšstatu sistēmu. Bet kamēr tas nav noticis, tikmēr diez vai ir kā iespējams viņai piekļūt un paļauties kā uz tādu, ar kuru vīrietim ir iespējams atrast saskanīgas intereses, un kas nevienu neinteresē, ja viņa ir nepievilcīga, bet kas ir traģēdija, ja viņa ir skaista un vīrietis viņai pieķeras. Taču, ja viņai nav iespējams piekļūt, jo viņa neeksistē, tas nozīmē, ka to sieviešu, kuras eksistē, ir mazāk. Skatoties visu šādā gaismā, kļūst izskaidrojams kā tas ir iespējams, ka viena sieviete var saņemt simts uzmanības apliecinājumus uz katru nevienu, ko ir izteikusi viņa. Pat vairāk , situācija ir loģiska , ja sievietes neeksistē, tad konkurence pēc tām, kuras eksistē, ir tieši tāda, kāda tā ir patlaban un būtu dīvaini, ja tā tāda nebūtu. Ja mēs redzam pasauli šajā gaismā, viss pēkšņi sāk iegūt likumsakarīgu izskatu un tur vairs nav vietas kaut kādām mistērijām vai mītiem par kaut ko svētu tājās attiecībās, kur visam ir jābūt tieši tā un ne savādāk un kur visam ir jābūt svēti un pareizi. Tad mēs redzam, ka šajā pieprasījuma – piedāvājuma disbalansā nav nekādas mistērijas – tā visa ir cēloņsakarība. To jesķ ja sieviešu ir mazāk nekā vīriešu, tad tas nemaz nevar būt citādi, ka katra sieviete saņem vairākus uzmanības apliecinājumus uz katru nevienu, ko izsaka viņa pati. Šo uzmanības apliecinājumu īpatsvaru kāds ir no vīriešu puses var objektīvi pieņemt par indikatoru , cik ir vīriešu uz vienu sievieti. Izmēģiniet katrs jūs pats, un jūs redzēsiet, izmēģiniet paši. Ielieciet sludinājumu internetā. Zinātniski pētnieciskos nolūkos es biju ielicis sludinājumu „sieviete meklē vīrieti seksam” un es saņēmu 500 atbildes. Es nesaņēmu vairāk tāpēc, ka pastkastītei izbeidzās vieta. Tā kā pieņēmums, ka viens vīrietis spēj būt attiecībās vienlaikus ar 500 sievietēm ir pretrunā ar veselo saprātu, nedz arī būtu citi apsvērumi, kuri šo novērojumu spētu racionāli izskaidrot glaimojošā gaismā, mums ir jāsecina, ka vīriešu un sieviešu 1:1 proporcijas esamība sabiedrībā ir tīrākā ilūzija.
Tad ir jāsecina un jāsaskaņo šie apsvērumi ar acīmredzamo – vīrieši ir tie, kas konkurē, sieviete izvēlas. Tie ir loģiski apsvērumi un tur nav debatējams nekas par to no sērijas bet man VIENREIZ bija situācija, kurā piedzīvoju pretējo.
Un ja jau sieviete izvēlas, ja par viņu ir konkurence, tad ir vietā to salīdzināt ar preci, pēc kuras pieprasījums ir lielāks, nekā piedāvājums. Salīdzināsim to ar maiznieku, kurš cep maizes tādos laikos, kad maizes nav tik daudz, cik gribētu ēst visi. Piemēram, maiznieks cep maizi bada gados. Tas ir vienkāršs salīdzinājums un tur viss darbojas tāpat, kā tas darbojas ar sievietēm – tāpat kā maizniekam bada apstākļos nav jādomā par to, kā uzlabot maizes kvalitāti, jo visi to tāpat pirks, tāpat skaistai sievietei nav jādomā kā sevi uzlabot, jo pēc viņas būs pieprasījums tā vai citādi. Tāpat kā maiznieks maizei var uzlikt tādu cenu, kādu vien var atļauties maksāt cilvēki un kam var nebūt sakara ar maizes reālo vērtību, tāpat sieviete var par sevi prasīt tik, cik par viņu ir gatavi maksāt vīrieši, un kam var nebūt sakara ar viņas reālo vērtību. Bet te uzreiz jāsaka, ka maksu maiznieks pieņem naudā, bet ar maksu attiecībā uz sievietēm nevar saprast tikai naudu. Maksa ir tas, kas sievietei liekas vērtīgs. Tās var būt atšķirīgas kvalitātes, ko sieviete vīrietī grib redzēt. Tā var būt nauda, bet tas var būt arī jebkas cits. Patiesībā tās variācijas var būt ļoti daudz. Un ja tu gribi ieinteresēt viņas visas, tev jāmāk žonglēt ar dažādiem priekšmetiem vienlaikus, kuru vidū ir jābūt cepamajai pannai, ģitārai un datora klaviatūrai.
Un tur nav nekādas morāles. Tie ir bezkaislīgi apsvērumi, kā tas viss darbojas. Un šo apsvērumu dēļ tikpat bezkaislīgi ir arī jasaka, ka idejas par sievieti – dievieti” – esmu tāda, uz kuru atskatās, un tml. tituli no sērijas “izredzētā” ir nekas cits kā klajš blefs, uz realitāti nepamatoti vērtējumi, pilnīgi meli. Vienīgā realitāte uz kuru šie vērtējumi pamatojas ir tāda ka bada apstākļos maiznieks var uzrakstīt uz sava kukulīša ko viņš grib un neviens i neiebildīs. Un to zin visas tās sievietes, kurām nav paveicies piedzimt tik skaistām, lai nonāktu „veikalu” labākajos plauktos. Bet ja sieviete nonāk labākajos plauktos, tad jāatceras ir tas, ka ja tu ieej veikalā, tad preces maksā naudu, un nekas lētāk nemaksā tikai tāpēc vien, ka tu tās ļoti gribi. Tā ir otra lieta kas ir jāsaprot – ir pilnīgi bezjēdzīgi izrādīt vai darīt zināmu kasierim savu izsalkumu. Viņa tev pārdosies tikai tad, ja tu ar savām kvalitātēm būsi pietiekoši vērtīgs un atbilstošs tai cenai, kuru, ņemot vērā tirgu, viņa sev būs uzstādījusi. Un ja tu to vari samaksāt, tad tam pat nav nozīmes, vai tu gribi ēst vai nē.
Tas ko es gribu teikt ir tas, ka vīrietim vajadzētu vairāk padomāt par to kā mazāk siekaloties, izteikt komplimentus vai kā citādi izrādīt savu vājumu, jo tas nav tas, kā lietas darbojas, ar to neko izdevīgu nevar panākt. Tā vietā būtu vērts vairāk padomāt par to kā pielikt klāt savām vērtībām, lai būtu iespējams nopirkt reāli eksistējošās sievietes. Protams, nonākot kontaktā ar ideāla izskata sievietēm, par kurām mēs nezinām, vai viņas eksistē vai nē, mēs varam aizmirst par šiem apsvērumiem. Tādā brīdī to saprast vīrietim var izrādīties tikpat grūti, cik grūti saprast ir sievietēm – kas tas tāds – iniciatīva. Taču ja ir kaut kas, ko mēs gribam mainīt savā dzīvē, tad mums jāmainās un tikai tad dzīve mainīsies līdzi.

Mēs, vīrieši, saprotam, ka tirgus ir tirgus, un tur kur pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, tur prece maksā naudu. Mēs saprotam, ka sievietes maksā naudu. Tas, ko mēs nesaprotam, ir tas, kā panākt lielāku konkurenci šajā tirgū – kā ieplūdināt kaut daļu no pelēko pelīšu – bremžu bezpersoniskās masas, normālu sieviešu vidū, lai viņas atmet komplexus un kļūst par reālām sievietēm, kā rezultātā konkurence vīriešu vidū samazinātos un sievietes maksātu lētāk. Un šeit tas nav svarīgi debatēt – cik liela konkurence ir vai nav sieviešu vidū – kad pieprasījums būs līdzsvarā, tad arī konkurence būs līdzsvarā.

Mēs redzam propagandas poti uz ikvienas ielas stūra, (mediji, filmas, reklāmas) bet tas strādā kaut kā ļoti pamazām. Un nevajag teikt, ka tā propaganda ir ļoti tālu no dzīves realitātes. Jā, varbūt tā ir tālu no realitātes (sevišķi, piemēram, mūzikas klipi) bet vairumam sieviešu par realitāti vispār nav nekādas nojausmas. Viņas varētu iegūt kādu nojausmu nevis nākot ar uzstādījumiem par to, kas viņām liekas, kādai tikai nebūtu jābūt dzīvei, kuru viņa vēlētos dzīvot, bet reāli sākot dzīvot izmēģinot un redzot – kas reāli darbojas, un kas nē. Bet mēs redzam, ka viņām ir pašām savi priekšstati, pašām savi uzstādījumi par to, kas ir pareizs un kas ir svēts, kuru dēļ viņas rada aplamu priekšstatu par savu eksistenci. Un reti kurš vīrietis prot žonglēt ar cepamo pannu, ģitāru un datora klaviatūru. Tas nav tā vērts. Daudz reālāk ir kaut vai mēģināt būt gatavam nopirkt tās sievietes, kuras ir reālas. Un es zinu, ka reālas varētu būt visas. Daba nav mūs apdalījusi, tā ir paredzējusi līdzsvaru un katram savu mīļojamo balodīti. Kādēļ ja sabiedrībā bieži jādzird vai jārunā par problēmām attiecībās, tad iemeslus nekādi nevar novelt uz kaut kādiem apstākļiem vai citām muļķībām. Iemesli ir mūsu pašu vidū.

Padalies ar šo ziņu sociālajos tīklos

Jānis Alksnis

Esmu moderno tehnoloģiju entuziasts ar ilggadēju un plašu pieredzi dažādās informāciju tehnoloģiju jomās, ar savu skatījumu uz lietu kārtību.