Archive

Monthly Archives: februāris 2010

28. februāris, 2010

Ziemas beigu paziņojums

Šajās dienās atkal sanāca izbraukāties pa Latvijas ( lasīt banānu republikas) īpāsi jaukajiem ceļiem. Labā ziņa ir sekojoša – piedzīvoju pirmo lietusgāzi šogad līdz ar to oficiāli paziņoju par to, ka manās acīs ziema ir beigusies. Ceļš līdz ar to bija tīrs no sniega un patīkami braucams. Cerams vienīgi, ka nesasals viss tas pasākums. Tomēr ir arī sliktā ziņa. Ziema un sniegainā šļura ir darījusi savu. Ir parādījušās daudz jaunas un viltīgas bedres uz ceļiem. Ja šitā turpināsies mums vairs nebūs koplietošanas celu pa ko braukt. Protams ir patīkamāk braukt pa bedrainu asfaltu nekā pa taisnu ledu bet sekas abos gadījumos var būt diezgan nepatīkamas

24. februāris, 2010

Sievietes – cacas

Cacas ir kā preces no TV-SHOP-no sākuma izskatās tik labas un foršas,bet tikai pēc laiciņa saproti kādos mēslos esi iegrābies..

Izlasīju šo teikumu draugos un sāku domāt vai tiešām tas tā ir. Sapratu, ka jā. Bet tikai daļēji. Ja caca ir tikai skaista ārēji, bet iekšēji ir baigā zaraza tad tā 100% ir taisnība. Te nu prasās pēc vārda caca definīcijas. Definēsim to kā sieviešu dzimtas prāstāvi ( sievieti ) kas ir ārēji ļoti simpātiskas. Sekojoši tādas, uz kurām visi vīrieši uz ielas atskatās. Parasti cacas ir skaistas sievietes arī krietni pēc 30 un ļoti iespējams arī pēc 40. Nav jau nekas slikts, ja sieviete sevi kopj un tas ka viņai ir prasības pret dzīvi arī nav slikti. Savā mūžā esmu saticis tādas vairākas un arī šobrīd vairākas tādas zinu. Viena tāda man iemācija daudz par sievietēm. Par viņu domāšanu. Par sieviešu būtību. Tādu mācību stundu man jau sen vajadzēja. Un manuprāt esmu daudz no šīs konkrētās cacas iemācījies. Tagad sievietes saprotu daudz vieglāk un skaistrāk redzu viņām cauri. Bet par to vēlāk. No tā mēs secinam, ka cacas ir arī jaukas. Tas, ka sieviete ir skaista vēl nenozīme, ka viņa ir zaraza taču to arī neizslēdz. Ja mēs laicīgi izsecinam, kāda veida sieviete mums ir patrāpījusies mēs jau ļoti laicīgi spējam tikt ar visu galā un nekādos mēslos tā arī neiegrābjamies. Viss, ko mēs varam darīt, lai neiegrābtos ir klausīties un vērot. Nevajag ātri sievieti brīdināt, ka viņa tiek novērota. Lai sieviete jūtas neapdraudēta un rīkojas brīvi. Tas ļaus sievieti vislabāk iepazīt un problēmu gadījumā nekavējoties rīkoties. Cacas parasti ļoti labi apzinās savus fiziskos dotumus un izmantot tos visos iespējamajos veidos, lai gūtu sev maksimālu labumu. Viņas uzskata vīrieti tikai par instrumentu savas labsajūtas un labklājības noorganizēšanai. Parasti Vīrietis tām nav mērķis vai sabiedrotais, bet gan instruments iepriekš minētajiem mērķiem. Bet nevajag viņas tapēc ienīst vai viņām ko pārmest. Viņas nav vainīgas, ka ir piedzimušas skaistas. Viņas nav vainīgas, ka mēs vīrieši ļaujām viņām sevi izmantot. Vainīgi esam mēs paši, ja to pieļaujam. Kāds ir risinājums? Var spēlēties ar viņam. Dot tikai to, ko paši vēlamies dot. Bet pastāv risks iemīlēties un tad viņām tiks viss. Pasūtīt ratā? Tad nebūs interesanti. Katrā ziņā rīcības modelis lai paliek jūsu ziņā, Vīrieši.

24. februāris, 2010

Jaaniic Lv aizkulises

Beta versijā padarbojos ar kolēģa izstrādāto bloga skriptu, pie kura viņš tagad aktīvi darbojas. Publiski gan nekas vēl nav pieejams, bet izskatās, ka būs interesanti. Video atbalsts pa taisno no telefona. Izskatās, ka būs interesanti pavērot, kas vēl ienāks Jānītim galvā. Satura gan vēl nekāda nav, bet dzinējs jau ir daudz maz pilnvērtīgs. Beta versijas saiti gan man publiskot pagaidām neatļāva.


23. februāris, 2010

Nāves briesmas (ironija)


Acīm redzot pasaule tomēr ir pilna ar kompleksainiem cilvēkiem, kam kauns pašiem no sava izskata. Esmu tādus savā dzīvē saticis vairākkārt. Bet ne jau par visiem būs šis stāsts. Šis stāts būs tikai par vienu, par nesenāko galeriju fotosesijas varoni, kura nav apmierināta ar rezultātu, kurš galvenokārt ir tik vājš dēļ viņās tā brīža stāvokli. Esmu pat saņēmis nāves draudus, lai tikai bildes no galerijām tiktu izņemtas. Te nu man ir vajadzīga jūsu palīdzība. Neteikšu, ka esmu nobijies, tomēr vēlos zināt jūsu viedokli. Dzēst vai nedzēst bildes no galerijām. Galerija apskatāma šeit.

17. februāris, 2010

Sarkanā mīlestības pērle


Vakar man palūdza uzrakstīt manu vīrieša viedokli par šo filmu. Ar satura atstāstīšanu nenodarbošos. Skatieties paši. Principā šis ir domāts tiem, kas zina par ko ir runa. Stāsts principā nav slikts. Tomēr es laikam esmu par vecu, lai noticētu šai pasakai, kurai noticēja filmas galvenā varone pašā filmas sākumā. Varbūt es tai nemaz negribēju noticēt. Varbūt jau no sākuma skeptiski uz to visu raudzījos. Nu katrā ziņā ar šamanismu mani nepārsteigt un nepaņemt. Es šajā ziņā esmu redzējis daudz ko un piedzīvojis gandrīz visu. Droši vien vecumdienās par šiem maniem izteikumiem man nāks smiekli, cik es toreiz 2010 gadā biju naivs, bet nu tagad es tā domāju. Filmas scenārijs principā nav nekas izfantazēts, nav nekas nereāls. Principā tā notiek mūsdienās visu laiku. Tikai reālajā dzīvē sievietes ir gudrākas un nenodod sevi tik vienkārši. Reālajā dzīvē sievietes dzīvo dubultu vai pat trīskāršu dzīvi. Es nesaku, ka vīrieši ir labāki, bet šoreiz runa iet par filmu, tapēc arī runāsim tikai filmas ietvaros. Ir sen zināms teiciens, ka sieviete ir kā mērkaķis, kas pārvietojas pa liānām džungļos, proti, nekad neatlaiž iepriekšējo pirms nav pieķērusies jaunam. Te nav runa tikai par seksuālām attiecībām, bet arī par draudzību, kopīgu laika pavadīšanu, sadzīviskām lietām, un tā tālāk. Tapēc arī man bija grūti noticēt galvenās varones sirdsapziņas pārdzīvojumiem. Filma jauka. Galvenās aktrises atveidotāja skaista. Mazliet pat līdzinās Holivudas skaistulei Džūlijai Robertsai. Taču pats nobeigums ir pretrunā tam, ko es esmu redzējis un piedzīvojis savā līdzšinējā dzīvē.

]]>

16. februāris, 2010

Kā mūs iedzina parādu verdzībā un kā no tās izkļūt?



Ir divi nācijas iekarošanas ceļi. Pirmais ir ar zobenu, otrais – ievilinot parādos. /ASV prezidents Džons Adams/

Iztēlojies, ka esi nolēmis ar vilcienu braukt no Rēzeknes uz Rīgu. Tev ir ceļasoma un biļetei nepieciešamā nauda. Tu ierodies Rēzeknes stacijā, kurā vilcienu jau gaida arī citi pasažieri. Taču kasiere paziņo: „Jā, vilciens tūlīt pienāks, un es redzu, ka jums visiem ir nauda. Taču braukt jūs nevarēsiet, jo man beigušās biļetes.” Un tā vilciens, piecas minūtes pagaidījis, aizbrauc uz Rīgu tukšs, sapīkušos brauktgribētājus atstājot uz sniegotā perona. Pēc nedēļas avīzē lasām paziņojumu, ka vilciens Rēzekne - Rīga pārtraucis satiksmi, jo biļešu trūkuma dēļ SIA „Pasažieru vilciens” vairs nav naudas dīzeļdegvielas iepirkšanai un mašīnistu algošanai.

Bija ļoti interesanti lasīt šo garadarbu, ko atradu TVnet. Nolēmu par to uzrakstīt un arī pašam darbam uztaisīt spoguli, lai nepazūd kā tas mūsu valstī mēdz gadīties Protams arī daudz vēstures, kas mani vienmēr ir interesejusi. Daudz no tās vēstues, kuru man skolā tā īsti nemācija, jo tas skaitījās pārāk nesen. Uzreiz ienāca prātā, kāda Zigmāra Liepiņa tolaik “kreisā” ideja, kad viņs piedāvāja Mirdzai Zīverei kopā ar Gustavo repot. Rezultātā nācā tautā sekojošas rindas, kas ļoti sasaucas ar minēto rakstu:

acīm redzot sanāk, ka ne tos mēs gānam.
tērors rada bailes. ja baidīsies, tad cienīs.
tas jau ir tik sens, ka nav pat jēgas ienīst.
vēlāk piedzīs, smuki labojumus lažā.
vēsturnieki motivējot visu dažādi.
šķietami nesaistītus notikumus kopā sienot,
dziļāk lienot, lieliem vīriem kļūdas piedod.
grūti laiki tautu vieno un tā tālāk

Principā minētais rakts ir tikai izvērstāks šo rindu izskaidrojums un izvērsums.

Pilns raksts izlasāms šeit

15. februāris, 2010

VID EDS datu noplūde

«Jau 2009. gada pavasarī 4ATA rīcībā nonāca informācija, ka EDS sistēmā ir caurums, pa kuru var iegūt visus EDS datu failus. No mūsu aģenta sarunas ar cilvēku, kas kādreiz strādāja pie EDS izveides, varēja noprast, ka caurums tika izveidots pēc ļoti augstas VID amatpersonas norādījuma. Visticamāk, lai vajadzības gadījumā ļautu nemanāmi nopludināt sensitīvu informāciju [...]. Mēs bijām pārsteigti - caurums bija ģeniāli vienkāršs, un tas atradās visu acu priekšā, visticamāk jau no pirmās EDS dienas. Jebkuru EDS dokumentu pat anonīms web lietotājs varēja lejupielādēt BEZ autorizācijas, ierakstot adresi: https://www2.vid.gov.lv/eds/Pages/GetDuf.aspx?id=».

Interesanti, ka tas uzpeld tikai tagad. Pierādās vecais teiciens, ka noslēpumu var glabāt trīs, ja divi no tiem ir miruši. Šajā gadījumā pārāk daudz iesaistīto personu. Programētāji, Amatpersonas. Man kaut kā nav ticamības momenta, jo tas viss pārāk neticami izklausās.
Daļējs uzņēmumu saraksts atrodams šeit šeit

15. februāris, 2010

Latvijas Fotogrāfi

Riktīgi nosmējos. Protams patīkami, ka esmu ieguvis zināmu atpazīstamību un nonācis kaut kāda fotogrāfu topā, bet pats smieklīgākais ka uzvārds ta tur man nav minēts pareizs. Katrā ziņā šo kļūdu labot netaisos. Savā ziņā izdevīgi būt Inkognito 🙂

Saraksts apskatāms šeit

Welcome to Janis Litavnieks web page Janis Litavnieks My portfolio consists of more than 2000 photos- portraits, fashion, landscape, animals, sports, 3D pictures etc. I usually cooperate with a talented make-up specialist Inese Bernane. She is also my assistant in the process of taking photographs and supports my ideas. However, I am looking for creative people from different working spheres to create new and original photographs. I take photos outside and inside, in water, in the air, movable and unmovable. If you are a model or if you have an interest in photo session or you have some questions, write us. I cooperate with a photo agency istockphoto and GettyImages.

13. februāris, 2010

Pirmās trimdas piezīmes

Esmu novērojis interesantu parādību. Jo ilgāk es esmu prom no mājām, jo vairāk es sāku saprast, kas tieši ir mājas. Kad cilvēks tiek pakļauts grandiozām pārmaiņām un tiek iemests pavisam svešā valstī, sabiedrībā un kultūrā, kur viņš ir spiests adaptēties, viņš sāk redzēt pats sevi skaidrāk. Laikam vienīgais veids, kā uzzināt, saprast un spēt novērtēt pašam savas tautas un kultūras specifiku, ir laupīt to sev pilnībā. Ar katru gadu prom no Latvijas un kļūstot vecākam, es aizvien labāk saprotu, kas es patiesībā esmu, no kurienes esmu nācis, kā tas mani ir ietekmējis un ko es gribu darīt.

Es esmu latvietis, un es sāku aizvien labāk saprast, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka man garšo ābolu sula. Arī kombinācijā ar citām lietām. Vispār man garšo jebkas, kur ir āboli. Ābolu maize, ābolu pankūkas, ābolu zapte, āboli pie gaļas, āboli cepti un āboli svaigi. Ar viskiju, ar cukuru. Te neviens nav dzirdējis par džeimsonu ar ābolu sulu. Tas tapēc, ka Latvija taču ir ābolu zeme. Latvijā rudens ir praktiski visu gadu, un āboli ir rudens augļi. Austrāļi dzer apelsīnu, mango un aprikožu sulu. Tapēc, ka tie augļi te aug. Kad man kļūst skumji un sagribas uz mājām, es uzēdu ābolus. Vai iejaucu džeimsonu.

Latvieši var iet karstā pirtī, nosēdēt tur ilgu laiku, tad uzgāzt uz akmeņiem daudz ūdens un nosēdēt vēl ilgu laiku pēc tam. Pēc tam sevi (un citus) nodauzīt ar zariem. Tad iziet ārā, pakūpēt vēsumā un iet iekšā atkal. Savādi, bet tev vajag piedzimt sūrā un aukstā klimatā, lai spētu novērtēt pirti. Vēl savādāk ir tas, ka vietējie un brūnie dienvidnieki-iebraucēji, kas ir pieraduši dzīvot daudz lielākā karstumā, kārtīgu saunu nespēj izturēt ilgāk par 3 minūtēm. Žēl, ka viņi nekad mūžā nav redzējuši āliņģi. Viņiem pat prātā nevarētu ienākt kāds praktisks pielietojums tam varētu būt. Nav arī viņi informēti par pirts labo iespaidu uz organisma veselību un imunitāti. Es esmu latvietis, es nāku no kultūras, kurā pirts ir visnotaļ svarīga un bieži vien sabiedriska “tīrīšanās” procedūra, kas palīdz ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es esmu latvietis, un pēc pirts varu skriet vārtīties pliks kupenā. Ja tu esi ar latviešiem, tad pirts ir štelle. Turpat netālu parasti ir arī ābolu sula. Un citas labas lietas.

Latvieši ēd rupjmaizi. Ne tikai ēd, bet arī cep. Acīmredzot pārējā pasaule nav vēl atklājusi, kas tieši tā ir par brīnumainu metodi, kas ļauj uzcept tik garšīgu un augstvērtīgu maizi. Citur pasaulē tumšākā maize, ko var dabūt, ir gaiši brūna rudzu maize, kuru tāpat neviens īpaši nepatērē. Es esmu latvietis, es no rupjmaizes varu pārtikt. Es esmu lepns par mūsu rupjmaizi. Nekur citur pasaulē tādas nav. Es zinu, es esmu meklējis.

Alus. Jūs nevarat pat iedomāties, cik sūdīgs alus ir Austrālijā. Latvija varbūt nestāv blakus, piemēram, Beļģijas vai Vācijas alus brūvēšanas tradīcijām, bet, kad es dzeru izlejamo Tērvetes, Bauskas vai Užavas alu no lielas glāzes, es jūtos kā pilntiesīgs latvietis. Austrālijā lielā daļā krogu alu vispār nelej 0,5l glāzēs. Te alu pasniedz 0,2 vai 0,3 glāzēs. Austrāļi nav bijuši pakļauti ne krievu, ne vācu “kultūrai”, un tapēc parasti kļūst stulbi pēc kādas 3. vai 4. alus glāzes. Latvietis var dzert alu, tad pāriet uz kaut ko stiprāku (ar ābolu sulu), tad pāriet atpakaļ uz alu un pēc 5 stundām vēl būt ar pietiekami daudz skaidrā saprāta, lai saorganizētu sev biznesa dīlu un atrastu 10 jaunus draugus, un tad vēl nakts vidū uzceptu sev kartupeļus. Saprātīgākais, ko vietējie šeit var izdarīt – tikt izmesti no kroga. Pusnaktī, jo tad visu šeit slēdz ciet. Par šņabja kompresi šeit nav neviens dzirdējis, un, ja tu kādam iesaki uz saaukstēšanos iedzert karstu tēju ar balzāmu vai upeņu sulu – tevi nesapratīs. Es vienu rītu pēc pagarākas nakts aizgāju ciemos pie saviem šejienes draugiem, ar kuriem biju ārā. Aiznesu brokastis. Teicu, ka tā ir latviešiem tradīcija – vest draugus pēc garās nakts brokastīs atlabt vai vismaz aizsūtīt īso ar tekstu “Nu? Dzīvs?”. Viņi atbildēja, ka tā ir foršākā tradīcija, kādu viņi ir dzirdējuši.

Es lepojos, ka nāku no valsts, kurā ir vissimpātiskākās meitenes pasaulē. Tas ir fakts. Mums ir vienkārši labāki gēni. Mēs esam paņēmuši tikai labākos gēnus no visām nācijām, ar kurām esam sajaukušies. Vispirms no skandināviem, tad no vāciešiem, tad no krieviem. Tie, kas Latvijā uzturas pastāvīgi, noteikti ir pieraduši un to uzskata par pašsaprotamu. Velti. Latvijas meitenes ir iemesls visas pasaules naidam un skaudībai. Nevienu neinteresē Ziemassvētku egle. Aizved amerikāni, britu vai austrāli uz “Pienu” vai “Kefīru”, un viņš tur paliks uz visu atlikušo dzīvi. Tas nav tikai izskats – tā ir arī atraktivitāte. Es esmu daudz kur bijis un droši saku, ka tā, kā ir Latvijā, nav nekur. Mēs droši vien zviedrus hokejā tā arī nekad neuzvarēsim (zinu zinu, bet bullīši neskaitās), bet, ja mēs cīnītos pasaules foršāko meiteņu čempionātā, tad Zviedrijai būtu viens sūdīgs amatieru klubs kaut kādā D-kategorijas līgā.

Labi, nav mums skaistāko kalnu, pludmaļu un palmu. Klimats mums ir sūdīgs, un nav mums tā stiprākā enonomika. Nav mums savas stipras, vienojošas identitātes. Mēs esam jauni, nepieredzējuši. Taču mums tāpat ir maza, mīlīga valsts ar mazu galvaspilsētu, kas tik tiešām ir Parīzes miniatūra. Mums ir forši cilvēki, spējīgi cilvēki, draudzīgi cilvēki. Ja vien mēs varētu atmest savu skaudību un greizsirdību, nedzīties tik ļoti pēc lielākas mājas, lielākas mašīnas. Ja vien mēs iemācītos padalīties ar citiem – ja ne materiāli, tad vismaz idejiski. Ja mēs varētu iemācīties izdarīt kaut ko labu nevis peļņai, bet vienkārši kopējam labumam, tad ļoti iespējams, ka mēs vienu dienu pamostos vienā nudien foršā valstī.

Ar identitāti ir tā, ka to var atrast tikai to pazaudējot. Varbūt ir vajadzīga vesela emigrantu paaudze, lai kaut kas mainītos. Lai mēs pamostos un saprastu. Varbūt tas ir vienīgais veids kā mainīt domāšanu. Varbūt vajag šad tad visu pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu. Es zinu, ka es mūžīgi šeit nepalikšu. Vienu dienu es atgriezīšos un darīšu kaut ko, lai parādītu pārējai pasaulei, cik forša ir mana valsts. Pirts dēļ, ābolu sulas dēļ, brūkleņu zaptes dēļ un visa tā dēļ, kas man pietrūkst.

Galu galā, es esmu latvietis.