Kā mūs iedzina parādu verdzībā un kā no tās izkļūt?


Ir divi nācijas iekarošanas ceļi. Pirmais ir ar zobenu, otrais – ievilinot parādos. /ASV prezidents Džons Adams/

Iztēlojies, ka esi nolēmis ar vilcienu braukt no Rēzeknes uz Rīgu. Tev ir ceļasoma un biļetei nepieciešamā nauda. Tu ierodies Rēzeknes stacijā, kurā vilcienu jau gaida arī citi pasažieri. Taču kasiere paziņo: „Jā, vilciens tūlīt pienāks, un es redzu, ka jums visiem ir nauda. Taču braukt jūs nevarēsiet, jo man beigušās biļetes.” Un tā vilciens, piecas minūtes pagaidījis, aizbrauc uz Rīgu tukšs, sapīkušos brauktgribētājus atstājot uz sniegotā perona. Pēc nedēļas avīzē lasām paziņojumu, ka vilciens Rēzekne - Rīga pārtraucis satiksmi, jo biļešu trūkuma dēļ SIA „Pasažieru vilciens” vairs nav naudas dīzeļdegvielas iepirkšanai un mašīnistu algošanai.

Bija ļoti interesanti lasīt šo garadarbu, ko atradu TVnet. Nolēmu par to uzrakstīt un arī pašam darbam uztaisīt spoguli, lai nepazūd kā tas mūsu valstī mēdz gadīties Protams arī daudz vēstures, kas mani vienmēr ir interesejusi. Daudz no tās vēstues, kuru man skolā tā īsti nemācija, jo tas skaitījās pārāk nesen. Uzreiz ienāca prātā, kāda Zigmāra Liepiņa tolaik “kreisā” ideja, kad viņs piedāvāja Mirdzai Zīverei kopā ar Gustavo repot. Rezultātā nācā tautā sekojošas rindas, kas ļoti sasaucas ar minēto rakstu:

acīm redzot sanāk, ka ne tos mēs gānam.
tērors rada bailes. ja baidīsies, tad cienīs.
tas jau ir tik sens, ka nav pat jēgas ienīst.
vēlāk piedzīs, smuki labojumus lažā.
vēsturnieki motivējot visu dažādi.
šķietami nesaistītus notikumus kopā sienot,
dziļāk lienot, lieliem vīriem kļūdas piedod.
grūti laiki tautu vieno un tā tālāk

Principā minētais rakts ir tikai izvērstāks šo rindu izskaidrojums un izvērsums.

Pilns raksts izlasāms šeit