5. februāris, 2013

Daži padomi drošai braukšanai ziemas apstākļos

Katram jāņem vērā, ka fizika ir nepielūdzama, taču ir dažas nianses, kuras jāņem vērā, lai līdz iecerētajam galamērķim nokļūtu laimīgi. Maldīgs ir priekšstats, ka, ja ar kājām pa ledu paiet nevar, tad ar automašīnu var braukt, neievērojot piesardzību. Ņemot vērā daudzos autovadītāju jautājumus, Drošas Braukšanas Skola (DBS) apkopojusi būtiskākos faktus par auto vadīšanu atkalas laikā. Pēc DBS instruktoru domām, visbūtiskākā drošā auto vadīšanā ir sapratne par laika apstākļiem un to ietekmi uz ceļa segumu un automašīnas vadāmību. Atkušņa laikam raksturīgie nokrišņi – slapjš sniegs vai pat lietus – nonākot uz sasalušās zemes un ceļa seguma, izveido ledus kārtu, kas krietni sarežģī braukšanas apstākļus. To ir iespējams paredzēt, pat neiekāpjot automašīnā. Ja ilgstoši ir bijis liels sals un strauji ir sācies atkusnis ar slapjiem nokrišņiem, tad loģiski, ka uz ceļiem veidojas ledus kārta. Arī dodoties uz automašīnu, ja tā nestāv slēgtā garāžā, jau ir iespējams novērtēt, cik slidens varētu būt ceļa segums. Ir daudz runāts par to, ka ekonomija uz labu ziemas riepu rēķina ir visnepareizākā izvēle. Diemžēl nekas nav mainījies, lai izvairītos no iekļūšanas avārijā, vēl aizvien ir nepieciešamas labas ziemas riepas, kas viennozīmīgi maksā daudz mazāk par sasistajiem automobiļiem un zaudētajām dzīvībām. Šādos apstākļos pat labu riepu saķere ar ceļa segumu samazinās aptuveni pieckārtīgi. Cik lielā mērā samazinās stipri nodilušu, vecu un sakaltušu ziemas riepu saķere? To var tikai minēt. DBS instruktoriem tikai atliek ieteikt nebalansēt uz naža asmens un nepakļaut riskam savu, savu bērnu, ģimenes locekļu, kā arī citu satiksmes dalībnieku dzīvības. Tas viennozīmīgi nav tā vērts, to nespēj atsvērt pat dārgāko riepu cena. Apstākļos, kad ceļu sedz ledus kārta un vēl ūdens slānis, ļoti būtiska ir pareiza ātruma izvēle, distances ievērošana un laicīga bremzēšana. Ieraugot šādu ceļa segumu, jāaizmirst par ierastajiem ātrumiem un ierastajām bremzēšanas vietām –, ja riepu saķere ar ceļa segumu ir samazinājusies pieckārtīgi, ir skaidrs, ka bremzēšanas ceļš ir palielinājies tieši tik pat. Tas nozīmē tikai to, ka, sākot bremzēt tur, kur sākat bremzēt parasti, aizbrauksiet garām ne tikai iebrauktuvei savā pagalmā, bet iebrauksiet arī kaimiņa sētā. Braucot pa noledojušu ceļu, ir būtiski laicīgi bremzēt arī pirms līkumiem – lai nezaudētu saķeri un neizslīdētu līkumos, eksperti iesaka bremzēt taisnā ceļa posmā un līkumā iebraukt jau ar atlaistām bremzēm. Runājot par bremzēšanu, eksperti arī norāda, ka stāvbremzes lietošana, lai ātrāk nobremzētu automobili, ir visai apšaubāma taktika – tā iespējams tikai zaudēt aizmugurējo riteņu saķeri un izsaukt nekontrolējamu sānslīdi. Daudziem pārsteigumu sagādā tas, ka šādos apstākļos bieži kļūdās tieši apvidus automobiļu vadītāji. DBS speciālisti to skaidro ar nepamatotu pārliecību un ilūzijām, ko rada visu riteņu piedziņa. Parasti viena tilta piedziņas automašīnu vadītāji, uzsākot braukšanu, ļoti labi spēj novērtēt riepu saķeri ar ceļa segumu, jo viņiem ir daudz grūtāk uzsākt kustību. Savukārt apvidus automobiļi, pateicoties visu riteņu piedziņai, spēj viegli uzsākt kustību, līdz ar to vadītājiem laupot sapratni par saķeri ar ceļu. Taču, kad lieta nonāk līdz bremzēšanai, apvidus automobiļi ir pakļauti daudz lielākam inerces spēkam kā pārējie automobiļi, jo ir smagāki. Līdz ar to, ja bremzēšana nav sākta daudz laicīgāk kā parasti, problēmas ir neizbēgamas. Būtiskākā lieta uz noledojuša ceļa ir riepu saķeres saglabāšana. Tādēļ visām darbībām ir jābūt maigām un apdomātām. Strauji bremzējot, paātrinoties vai izmainot braukšanas virzienu, ir pavisam viegli zaudēt saķeri ar ceļu, taču to atjaunot ir ļoti grūti. Katrs noteikti ir redzējis, kā Formula 1 piloti zaudē kontroli un izslīd no trases. Arī viņi saķeri ar ceļu var atjaunot tikai tad, kad formula ir gandrīz apstājusies. Elektroniskās stabilitātes un pretizslīdēšanas sistēmas ne vienmēr spēj palīdzēt, tādēļ arī pašiem autovadītājiem ir jābūt gataviem pārņemt vadību pilnībā savās rokās. Automašīnas stabilitātes atjaunošana, kad ir sākusies sānslīde, ir visai sarežģīta lieta, ko var iemācīties, trenējot iemaņas un spēju izjust automašīnu.
Pastāv vairākas metodes, kā pārtraukt sānslīdi. Viena no izplatītākajām metodēm ir sānslīdes pārtraukšana ar akseleratora pedāļa palīdzību: priekšpiedziņas automašīnām nedaudz “piedodot gāzi”, aizmugures piedziņas automašīnām – atlaižot akseleratora pedāli. Kardināli atšķirīga metode ir sajūga pedāļa izspiešana, kas neatkarīgi no piedziņas veida līdzsvaro visu riteņu griešanās ātrumu. Neatkarīgi no izmantotās metodes šādā situācijā vadītājam jācenšas izvairīties no bremžu lietošanas, pārlieku lielas “uzgāzēšanas”, kā arī jācenšas automašīnas priekšējie riteņi noturēt sagriezti braukšanas virzienā (paralēli ceļa viduslīnijai). Otrā metode teorētiski nav iespējama automātisko pārnesumkārbu lietotājiem. Diezgan bieži automātiskās ātrumkārbas, atlaižot “gāzes pedāli”, imitē sajūga izspiešanu. Ir dzirdēts arī par autovadītājiem, kuri šādās situācijās, nenospiežot bremzes pedāli, pārslēdz automātisko pārnesumkārbu “N” režīmā, taču to cilvēkiem bez iepriekšējām iemaņām drošas braukšanas eksperti neiesaka mēģināt. Ja bremzēšanas ceļš ir pārāk garš un ir skaidrs, ka apstāties, izmantojot tikai automašīnas darba bremzes, nevar, tad būtiski ir ātri noreaģēt un izvēlēties mazāko no iespējamajiem ļaunumiem. Vislabākā situācija ir tad, ja ceļa malās ir kupenas vai nosnigusi nomale – gan vienu, gan otru var droši izmantot, lai apturētu automašīnu. Ja nav ne vienas, ne otras, bet ceļa malā ir pļava, krūmi, tad, lai apstātos, var izmantot arī tos.]]>


Padalies ar šo ziņu sociālajos tīklos

Jānis Alksnis

Esmu moderno tehnoloģiju entuziasts ar ilggadēju un plašu pieredzi dažādās informāciju tehnoloģiju jomās, ar savu skatījumu uz lietu kārtību.