6. decembris, 2010

Nedaudz par grupas PinkFloyd vēsturi

Sešdesmito gadu pašā vidū
Londonā izjūk nenozīmīga grupiņa, kurā spēlē arhitektūras studenti Džordžs Rodžers Vaterss (bass), Nikolas Berklejs Meisons (bungas) un
Ričards Viljamss Raits (taustiņi). Šie trīs arī turpmāk ir noskaņoti
turēties kopā – un vairāk pie mūzikas nekā arhitektūras. 1965. gada
nogalē viņiem pievienojas ģitārists un dziedātājs, kurš pirms tam
apguvis glezniecību, – Rodžers Kīts Barets, turpmāk pazīstams kā
Sids Barets. Tieši viņš izdomā grupas nosaukumu – sākotnēji gan tas
skan – “The Pink Floyd Sound” (pēc Bareta iemīļoto blūzmeņu Pinka
Andersona un Floida Kaunsila plates nosaukuma), kā arī saraksta
gandrīz visu grupas agrīnā perioda mūziku. Nebūs pārspīlēts, sakot,
ka tieši šī toreiz divdesmitgadīgā jaunekļa ģenialitāte bija tā, kas
“Pink Floyd” padarīja par “Pink Floyd” un atnesa tai vispārēju
atzīšanu. Bareta galvenās muzikālās ietekmes bija blūzs un amerikāņu
psihotronais (psychedelic) roks. Viņa mūzikā dominē asa un izteikta
ģitāras skaņa uz Raita īpatnējā, nedaudz korāliskā ērģeļu fona. Tajā
ir daudz neparastu skaņu un trokšņu, kas rada nereālu, reizēm
kosmisku iespaidu. Tikpat neierasti ir viņa pa pusei runātie, pa
pusei dziedātie teksti – bērnišķīgi sirreālu tēlu, mistikas un
absurda humora pilni, tie visai nepārprotami liecina par narkotiku –
būtiska un drīz arī liktenīga katalizatora klātbūtni Bareta
daiļradē.
Jau tolaik “PF” ir triju nedalāmu
komponentu veidots veselums: mūzika (te varena un ārdoša, te
meditējoši apcerīga un mierīga), gaisma (neparastas gaismas izrādes,
kas vairo mūzikas radīto nerealitātes izjūtu) un skaņa (nedaudz
vēlāk “PF” kļūst par vienu no pirmajām grupām, kas izmanto
kvadrofonisko aparatūru). “PF” ir tālaika britu roka bagātīgo
eksperimentu avangardā. 1967. gada rudenī tiek ierakstīts pirmais
albums – “The Piper At The Gates Of Dawn”. Tā ir plate, kurā visā
pilnībā izpaužas Sida Bareta apmātās iztēles grandiozums un “PF”
novatorisms. Plate, kurai noteikti vajadzēja atstāt graujošu
iespaidu uz sava laika mūziku un publiku. Taču … šis laiks bija
1967. gada rudens, kad visa pasaule mēmā sajūsmā klausījās nesen kā
iznākušo “The Beatles” šedevru “Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club
Band”. Tas rādija jaunu virzienu pasaules rokam un “PF” kaut kādā
mērā pat pārsteidzoši radniecīgais meistardarbs, lai arī uzņemts it
labi, pienācīgo ievērību tā arī negūst.
Turklāt drīz
seko krietni nepatīkamākas problēmas. Bareta arvien progresējošā
aizraušanās ar L.S.D. rada neatgriezeniskas sekas, kas kulmināciju sasniedz gada nogalē notiekošajā ASV turnejā.
Uz vienu koncertu viņš vispār neierodas, vairākos citos, stāvēdams
nemainīgi sastingušā pozā, visu vakaru atkārto vienu un to pašu
akordu… Tālāka kopdarbība kļūst neiespējama. Grupas otrajā albumā
“A Saucerful Of Secrets” (1968) vairs ir tikai dažas Bareta
kompozīcijas – karaļa atvadas no savas svītas.
Radošā
līdera (arī dziedātāja) lomu turpmāk uzņemas Vaterss, par ģitāristu
(arī dziedošu) tiek uzaicināts Bareta skolasbiedrs un kādreiz arī
ģitārspēles skolotājs Deivids Gilmors. Grupas sastāvs nu ir
nostabilizējies uz ilgiem laikiem, toties mūzika pamazām mainās.
Kaut Bareta (septiņdesmito gadu sākumā viņš, piedaloties arī citiem
“PF” mūziķiem, vēl ieraksta divas atzinīgi novērtētas soloplates)
ienestais misticisma un kosmiskās atsvešinātības gars kādu laiku vēl
jūtams visai izteikti, turpmāk agrākā spontānuma un mežonīguma vietā
valda pat filozofiski apcerīga nosvērtība un nopietnība. Vatersa
tekstos dominē pesimistiskas pārdomas par mūsdienu pasauli, notiek
ilgstoši eksperimenti ierakstu studijā. Šajā laikā sacerēta mūzika
vairākām kinofilmām, tai skaitā arī dažas dziesmas slavenajai
Antonioni lentei “Zabriskie Point”. 1970. gada rudenī pirmoreiz tiek
atskaņota apmēram pusstundu ilgā svīta “Atom Heart Mother”, kurā bez
elektroniskiem meklējumiem daudz darba arī sieviešu un vīriešu
koriem, pūtēju orķestrim un pirotehniķiem. Drīz ierakstīta platē, tā
kļūst par grupas pirmo Nr.1 disku britu toptabulās.

“PF” kļūst vienlīdz iecienīta kā tradicionālajā roka publikā, tā
izsmalcinātu intelektuāļu kokteiļpartijās.
1972.
gadā Edinburgas TV filmu festivālā tiek demonstrēta lieliska
Pompejas amfiteātrī uzņemta grupas koncertfilma. Taču 1972. gada
lielākā daļa paiet strādājot pie kārtējā albuma – “The Dark Side Of
The Moon”. 1973. gada martā, pēc deviņu mēnešu ilga darba studijā,
Londonas planetārijā notiek plates benefice. “The Dark Side Of The
Moon” ir episks konceptuāls darbs, kas stāsta par civilizācijas
neizbēgamajiem pavadoņiem – stresu, vientulību un atsvešinātības
bailēm, emocionālu sabrukumu un galu galā – nāvi. Šī plate, ko kaut
reizi ir dzirdējis katrs, kurš kaut pavirši interesējas (un pat
neinteresējas) par rokmūziku, kļūst par vienu no septiņdesmito gadu
mūzikas stūrakmeņiem un simboliem. Tā joprojām minēta arī Ginesa
rekordu grāmatas 1989. gada izdevumā – kā visu laiku visvairāk
pārdotais britu grupas albums (1986. gada decembrī – 19,5 miljoni
eksemplāri) un absolūta rekordiste uzturēšanās ilguma ziņā “Billboard”
populārāko disku sarakstā (1988. gada maijā apritēja 730 nedēļas!).

Seko grandiozi koncerti, kuros izmantots plašs visdažādāko efektu
arsenāls – pikējošas un dārdošas lidmašīnas, vairākas tonnas sausā
ledus, fantastiskas gaismas, gigantisks piepūšams cilvēks ar
mirdzošām zaļām acīm, liesmojošs gongs utt. Tas ir vispilnīgākais
triumfs, pēc kura patiesībā vairs atliek doties pensijā, audzēt
puķes, spēlēt golfu un vakaros ģimeniskā atmosfērā malkot kokteiļus.
Pašiem sevi pārspēt vairs nav iespējams – tā domā daudzi, tikai ne
paši “PF”. 1975. gadā iznāk disks “Wish You Were Here”. Sirsnīgs un
mīļš (tajā ir arī divdaļīga kompozīcija “Shine On Your Crazy Diamond”
– veltījums Sidam Baretam), taču nedaudz piezemēts un klusināts – kā
tiešā, tā pārnestā nozīmē.
Toties pilnīgi savādāks
ir grupas nākamais veikums – “Animals” (1977) – asa, nežēlīga un
bezcerīga alegorija par mūsdienu sabiedrību, tās politiskajiem un
morālajiem likumiem un tikumiem. Tā ir patiešām “sāpīga” mūzika, pat
neiedziļinoties teksta niansēs, kuras tomēr ir tā vērtas. Lai arī
pēc šīs plates atkal atdzīvojas baumas par grupas drīzo galu, “PF”
vēl ir spēka pilni.
Gandrīz visu 1979. gadu pavadot
ierakstu studijās Francijā, Ņujorkā un Losandželosā, top ieceres
vērienīguma ziņā vēl nebijis darbs – dubultalbums “The Wall”. Idejas
autors tradicionāli ir Rodžers Vaterss. Viņš plati veidojis kā
nosacīti autobiogrāfisku motīvu kaleidoskopu. Tajā, summējot
atsevišķas viņa atmiņas vīzijas, mēģināts paust savas paaudzes
grēksūdzi un apsūdzību vienlaikus, pamatā koncentrējoties uz “PF”
vienmēr raksturīgo vientulības, atsvešinātības un personības krīzes
tēmu. Kritika auro sajūsmā un divu mēnešu laikā “The Wall” Anglijā
vien izpelnās divus platīna diskus. Vēl strādājot pie ieraksta, tiek
domāts par tās skatuvisko uzvedumu. Pietiks pateikt, ka tas tiek
gatavots gandrīz pusgadu un izmaksā divus miljonus dolāru. Koncerta
laikā uz skatuves tiek uzcelta milzīga siena (wall – siena), kuras
abās pusēs atrodas divas praktiski identiskas mūziķu grupas (nolīgti
vēl četri pieredzējuši mūziķi), kā arī vokālais kvartets. Kā plates,
tā koncerta izskaņa ir optimistiska – visu izrādes (dzīves?) laiku
celtais mūris tiek sagrauts. Taču Vatersa radošās ambīcijas vēl nav
izsmeltas – 1982. gadā parādās plaši izreklamētā, ne mazāk vērienīgā
“The Wall” kinoversija, kurā galveno lomu spēlē grupas “Boomtown
Rats” līderis un “Live Aid” kampaņas iniciators Bobs Geldofs. Filma
tiek vērtēta diezgan pretrunīgi un neviennozīmīgi, taču nenoliedzami
ir viens no veiksmīgākajiem sava žanra paraugiem.

Drīz iznāk arī kārtējā skaņu plate – “The Final Cut” (vairākas tās
dziesmas izmantotas arī filmā), diezgan haotisks visdažādāko –
pamatā pacifistisku – politisku lozungu apkopojums. Platē netiek
saudzēts ne Brežņevs, ne Reigans, ne Tečere, recenzijās – paši “Pink
Floyd”. Tā ir pirmā reize, kad grupa tik asi kritizēta (ne bez
pamata), turklāt kā no muzikālām, tā politiskām pozīcijām.

Iespējams, ka tas, tāpat kā dažādas finansiālas problēmas, ir
iemesls arī tālākajam radošajam apsīkumam un savstarpējām
nesaskaņām. Turpmāk visi četri ( jau iepriekš ir nošķīries Meisons)
darbojas individuāli, ieraksta solodiskus. Grupa praktiski neeksistē
līdz pat 1987. gadam, kad Gilmors, Raits un Meisons, atkal sanākuši
kopā un izcīnījuši tiesas prāvu ar savrupībā palikušo Vatersu par
vecā nosaukuma paturēšanas tiesībām, ieraksta jaunu plati “A
Momentary Lapse Of Reason”. Muzikālu jaunatklājumu tajā tikpat kā
nav, vairāk jau iepriekš pārbaudītu un dzirdētu ideju variācijas,
tomēr platei ir labi panākumi kā jebkura dzīva klasiķa jaunākajai
produkcijai. “PF” aktīvi koncertē un 1988. gadā ieraksta
koncertdubultalbumu “Delicate Sound Of Thunder”.
Un
lai arī paši sevi viņi vairs laikam patiešām nepārspēs, pilnībā
pārorientēties uz kokteiļiem un golfu viņiem vēl pāragri. “Pink
Floyd” vēl daudziem daudz ko nozīmē.

]]>

Padalies ar šo ziņu sociālajos tīklos

Jānis Alksnis

Esmu moderno tehnoloģiju entuziasts ar ilggadēju un plašu pieredzi dažādās informāciju tehnoloģiju jomās, ar savu skatījumu uz lietu kārtību.