Avatar for Jānis Alksnis
Jānis Alksnis

Author Archives: Jānis Alksnis

16. maijs, 2009

Sirds

Krītoša zvaigzne debesīs.. Varbūt tā kādu sasildīs.. Atverot acis pienāk rīts.. Kas gan šeit vēl ir palicis.. Klidzošu sirdspukstu apvārsnis.. Dejo ar viņu…. viens… divi…. triis… Sakot ka zini ko nozīmē… cilvēki bieži pārspīlē.. Romeo savu Džuljetu pazaudē.. Kārtējais likteņa pavērsiens… Solis pa kreisi un esi viens… Applausi un vēl viens iznāciens…

15. maijs, 2009

Riita satiksme

droshi vien juus visi esat pamaniijushi sastreegumus uz ielaam. kursh gan nav.. tomeer ir vietas kur parasti nav sastreegumi. un taas mees visi censhamies pamaniit un izmantot.. taa daru arii es… tomeer peedeejaa laikaa celja posmaa no plavnieiem uz centru ir stipri mainiijusies satiksme.. taa ir kluvusi neprognozeejama.. nesaprotu kapeec teiksim deglava tiltu var reizeem izbraukt 30 sekundees reizeem tas prasa desmit minuutes.. no kaa tas ir atkariigs? jaa ok… reizeem ir avaarijas… bet biezhi vien bez redzama iemesla rodas sastreegumi uz liidzenas vietas.. un ja veel shaados sastreegumos uzrodas viiri ar kraasu un saak kraasot horizontaalos joslu apziimeejumus tad vispaar ir jauki… var paspeet braucot uz darbu pat izguleeties… paldies jums 🙂 un veiksmi darbaa!

15. maijs, 2009

Vienaldzība

Kāds teicis, ka “Vārds „Vienalga” ir īsākā un vieglākā atruna, kura neko nenozīmē. Vien tukšumu. Tevis nav. Vienaldzīgs cilvēks ir kā skatītājs Lielajā Dzīves teātrī, kas pat neuzskata par vajadzīgu reizi pa reizei aplaudēt. Tikai vērot ar sastingušu sejas izteiksmi, kuras acu zīlītēs inkrustēts tukšums. Nožēlojami. Cilvēks bieži vien par kaut ko aizdomājas TIKAI tad, kad pašam kaut kas notiek..” “Vienaldzība nogalina skaisto, atņem cilvēkam dvēseles redzi.. tā ir epidēmija.. bēgšana no atbildības.

13. maijs, 2009

Par smaidu

Kāds vīrs, kurš pats to neapzinādamies, allaž izskatījās ļoti saīdzis, kādu dienu gāja garām lielam spogulim, ieraudzīja tur pats sevi un – pārbijās. Viņš nodomāja: „ Ja visi cilvēki šādi izskatītos, tas būtu briesmīgi. Un es taču nemaz neesmu tik saīdzis kā izskatos.”
No šī brīža viņš izlēma vairāk smaidīt. Tas, protams, viņam nenācās viegli. Viņš to atkal un atkal aizmirsa, tāpēc izlīmēja visās iespējamās vietās zīmītes ar uzrakstu: „Vienkārši smaidi!”
Kad bija iemācījies smaidīt, viņš guva pirmo mācību: „Mans smaids kaitina cilvēkus”. Ja viņš, piemēram, uzsmaidīja kādai jaunai sievietei, kura gaidīja pie luksofora blakus esošajā automašīnā, viņa novērsa skatienu, jo izjuta to kā uzbāzīgu interesi. Ja viņš uzsmaidīja kādam vīrietim, tad sastapās ar tik dīvainu reakciju, kādu nekad iepriekš nebija pieredzējis.
Smaids ar acu kontaktu kaitina vairākumu ļaužu, jo smaidot acis izstrāvo ļoti daudz enerģijas. Tik daudz enerģijas ļaudis izstrāvo vien tad, kad izjūt īpašu tuvību vai uzticību. Tāpēc viņš vairs nemēģināja piespiedu kārtā veidot acu kontaktus.
Otrā viņa gūtā pieredze bija daudz labāka. Ja viņš, piemēram, sēdēja kafejnīcā un vienkārši smaidīja, nemeklējot kāda skatu, tad juta, ka citu viesu skatieni arvien biežāk vērsās pie viņa. Viņš pat spēja uztvert domas aiz šiem skatieniem: „Tas ir kāds trakais” vai „Vai viņš ir tikko iemīlējies?”, vai arī „Kāpēc viņš visu laiku smaida?” Šis trešais jautājums citos izraisīja daudz un dažādas domas.
Bieži nekas nenotika, bet dažreiz kāds viņu uzrunāja, un ar šo cilvēku viņš varēja bez jebkādiem pārpratumiem izveidot „acu kontaktu ar smaidu”.
Un kopš viņš bija pieņēmis lēmumu „vienkārši smaidīt” viņš bija kļuvis par laimīgu cilvēku.

Vēl kāds atklājums: „Viņš savu smaidu vairs nespēja apslēpt”.

Vienkāršs jautājums: „Vai Jūs smaidāt šajā brīdī?”